Feb. 21, 2022

Text

21.februāris 2022.gads
Pirmdiena
Rīga
 
Mans satikšanās stāsts ar jūru

Es svētdienā pamodos divreiz… pirmo reizi nakts vidiņā, otro reizi 7.10… man bija bail nokavēt saullēktu Carnikavas pludmalē. 7.30 jau biju mašīnā un 8 jau startēju pa prominādi uz jūriņu…
 
Promenāde ir kādu pusotru kilometru gara, es gāju vieglā riksītī, lai jūra neaizmūk, lai saule neuzlec bez manis… Un tomēr - tā bija jau aususi un jūra, tā gan, tā bija panākusies man pretī… tiiiik ļoti tā bija sailgojusies manis, ka bija pat izkāpusi no krasta laukā…Mēs ilgojāmies viena pēc otras! Ļoooti!
 
Jūrmalā bijām tikai divi cilvēki- es un peldētājs. Un es sajutos tā, it kā visa plašā, bangojošā jūra būtu uzdāvināta man! Tik bagāta un laimīga vienlaikus es jutos! Un man nekas tai nebija jādod pretī…un tomēr es pateicos tai par tās esību. Te nu mēs abas bijām- Es un Jūra!
Šis laiks ir mainījis mūs visus… arī jūras krastus. Tik ļoti jūra vēlas paplašināt savas robežas, tik ļoti tā vēlas nākt tuvāk mums, ka līdz nepazīšanai tās krasts ir noārdīts… strīpām sagūluši senie koki, izrauti ar saknēm, smilšu liedags kļuvis tik šaurs, lai it kā pietuvinātu mūs vienu otram, lai varam pasacīt Labrīt! katram pretīmnācējam, lai varam sajust dabas varenumu, lai varam ieraudzīt to tik ļoti - Tagad. Tagad viss ir un jau tūlīt Viss var zust! Mainība ir mūžīga!
 
Par šo satikšanos es priecājos, kā bērns, kurš saticis savu vecmāmiņu, jo viņš zina- viņa manī klausīsies un ausīsies, viņa ar mani rotaļāsies un ļaus man būt brīvam un patiesi priekpilnam bērnam…
 
Tā mani jūra pieņem! Tā priekā saviļņoja mani līdz slapjām kāju potītēm, tā uzdāvināja man simtiem greznu gliemežvāku… lai ieraudzītu tajos to greznumu un krāšņumu, kas tajos mīt, lai ieraudzītu sevi tajos. Es tajā mirklī biju pērļu zvejniece! Es zināju, ka šajās gliemežnīcās pērles nemēdz būt. Un tomēr, es raudzījos katrā, lai ieraudzītu to mirdzumu, kas tajās mīt. Tik ļoti mirdzēt, kad laukā snieglietus, kad katrs nākamais vilnis ir bargāks par iepriekšējo, kad saule vien dažas sekundes palūkojās caur mākoņu grēdām, tik ļoti mirdzēt un būt!
 
Es dziedāju, es smēju un skrēju un smiltīs kritu un mākoņiem ar aci miedzu un…Es vienkārši Biju!
 
Savā mirdzumā brīva un patiesa! Šeit un Tagad! TAGAD!
Tik pateicības piepildīta devos mājās!
 
Kā būtu bijis tad, ja būtu nogulējusi šo satikšanos?! Kā būtu bijis?! Bet šobrīd IR tā - kad jūras dāvanas tiek pārradītas jaunās būšanās, kad esmu iztukšojusi sevi no liekām būšanām un esmu kļuvusi tukša un tīra savā mirdzēšanā!
 
ES ESMU!
ES ESMU SAVAS DZĪVES RADĪTĀJA!
ES VIENKĀRŠI ESMU! 💔