Aug. 5, 2022

PAR PIEREDZI, PAR RADĪŠANU, PAR PRIEKU, PAR PAAUDZĒM

MEŽAPARKA KONCERTĀ "DZIESMA DEJO. DEJA SKAN."

Vakar piedzīvoju brīnumkrāšņu vakaru Mežaparkā-DZIESMA DEJO.DEJA SKAN.

Jau kādu laiku man nav izteiktas vēlmes apmeklēt masu pasākumus. Bet šoreiz bija ļoti apzināta vēlme tur nokļūt, lai atkal un atkal pasajustu sevi. Nu, kā ir- vai sirsniņa trīsēs, kad leks Vāveru polku vai Audēju deju, vai traucēs alus kausi, vai spēšu būt es pati starp tūkstošiem, vai spēšu baudīt prieka enerģiju bez salīdzināšanas, pieprasījuma, kritizēšanas, vai…

Un šodien man ir milzīgs prieks par sevi!
Jo spēju!

Un te nu ir īsi un kodolīgi- ar ko atnāci, to arī saņēmu!

Atnācu priecīga, visu vakaru biju priecīga un vēl šodien turpinu būt priecīga!

Visapkārt virmoja patiess radīšanas prieks. Prieks par atkal satikšanos dejā, dziesmā, pie diriģentu pults. Prieks par sauli debesīs, prieks par plašo estrādi, par vietu, kur sanākt kopā 6000 dalībnieku, prieks par tērpu izvēdināšanu un rotāšanos tajos. PRIEKS!!!

He, vai tiešām nebija kur piesieties?! Uuuu, bija un kā vēl bija. Man aizmugurē nosēdās “trigerīts”- dāma burkšķētāja. Viņa godam iznesa šo lomu no sākuma līdz koncerta noslēgumam- kāpnes par augstu, saule par spožu, skatītājiem nav beņķu, dejotājiem par slīpu pamats….Kāpēc trigerīts man?! Tāpēc, ka sākotnēji es centos viņai piedāvāt visu to labo, kas iespējams te ir…Es centos viņai piedāvāt savu prieku! Pie ceturtā piedāvājuma es atgriezos sevī. Paaaag, Tu taču atnāci priecīga, tad sēdi un priecājies, neuzbāzies ar savu prieku tam, kuram nemaz nav vietas manam priekam…Stāsts par to, cik dažādi mēs esam un par to, ka mums vienkārši ir jābūt tiem, kas esam, neuzbāžoties ar saviem ieradumiem citiem, domādami, ka arī viņam to vajag. Mēs katrs esam savā realitātē un to arī ieraugām…

Es turpināju baudīt vakaru priecīgi sevī!

Es guvu apstiprinājumu tam, ja karma ir izdzīvota un pieredzēta pilnībā, tad nav nekādu lieku trīsu, ir tikai tīrs un brīvs prieks.
Te ir stāsts par dejošanu! Kā jums šķiet, ko es pirmo satiku, ienākot Lielajā estrādē?! Nu ja, savu deju kolektīva vadītāju, nu jau virsvadītāju neskaitāmām dejām… Mēs tiiik priecīgi sasveicinājāmies! Un viņa man nejautāja- vai es negribu atkal dejot, kā tas sen senos laikos ir bijis. Bija tīrs satikšanās prieks!
Skanot un dejojot Klabdanci, Vāveru polku, Es mācēju danci vest vai Audēju dejai, es biju vēl priecīgāka! Jā, mans ķermenis dej’a līdzi, galva kustējās līdz ar dejotāju galvām, bet sirdī bija miers. Apzināts miers. Man nebija nožēlas par to, ka tā vairs nav manā dzīvošanā, man nebija ilgas-kā man to gribētos… Man bija pilnīgi tīra apziņa- šo es esmu apguvusi, nu, līdz kaulam. Šī karmiskā pieredze- tautas dejas ir pieredzētas pilnībā! Jo es pati arī pieņēmu lēmumu to vairs neturpināt. Un tas nenozīmē, ka es nekad vairs to nevaru darīt, kas zina, varbūt sagribēšu senioros slīdēt pa skatuvi?! Un es darīšu to. Bet šobrīd ir miers un skaista sajūta par karmisku attiecību noslēgumu.

Daudz jutu un sajutu par to vai šie vairs ir jaunā laika pasākumi.
He, un pieķēru sevi pie domas- beidz šķirot, vērtēt un filozofēt, jo kā gan man zināt, kas ir jaunā laika pasākumi?! Es ieraugu dziedošus vīrus un sievas, es redzu priekā dejojošus jauniešus un cilvēkus labākajos gados un saprotu, ka ir pilnīgi vienalga, ko dara cilvēks, svarīgi ir, lai tas rada prieku! Lai dzied, lai dejo, lai diriģē, lai spēlē! Ja tas nes prieku pašam darītājam, tad arī pasaulē atskan šis prieks! Un prieks ir bijis vajadzīgs, gan aizejošajā laikmetā, gan esošajā, gan nākamajā!

Un ziniet, kas man dikti patika?! Tas, ka dejoja un dziedāja tieši tie, kuri paši to vēlējās. Nevis tie, kuri izturēja skates, konkursus un citus kritērijus, bet kuri patiesi un no sirds vēlējās radīt svētkus sev un citiem!
Jā, nebija līdzināšanās, jā kolektīvi aizmirsa uznākt un tad skriešus pievienojās, jā, nesanāca puišiem nodejot uz koka kājām, jā, jā, jā… Bet viņiem visiem sanāca būt īstiem, patiesiem un priecīgiem! Un tā nu gan ir jaunā laika iezīme- PRIEKS! Būt priekā!
Tikai darot mēs uzzinām vai mums patīk vai izdodās vai gribam darīt to vēl vai gluži otrādāk- nekad vairs to nedarīt. Tikai darot mēs gūstam pieredzi!
Un es priecājos par ļaužiem, kuri dara!

Ak, par tiem alus kausiem neko nepasacīju?! Nu ja, tie bija! Bija vīriem un vairāk arī sievām rokās tie bija. Krāšņās linu kleitās tērptas dāmas, ar lielām plastmasas glāzēm rokās, baudīja aukstu alu. Hmmm, esmu dzirdējusi, ka karstā laikā “atdzerties” var tikai no alus?! Laikam jau tā ir, jo nebija neviens piedzēries, bija tikai mierīgi “atdzērušies” cilvēki, kuri baudīja koncertu!
Es “atdzeros” no saldējuma kokteiļa, šoreiz tādi tur nebija, padzēros saldēto “sulūdeni”. Nu, to krāsaino- zili, zaļi, sarkano un nemaz nesasaldētu, jo šādos laika apstākļos iekārtas netur. Vai es bubināju?! Nē, jo es pati izvēlējos iegādāties to nesasalušo sulūdeni. Es biju priecīga un pateicīga, ka bija kaut kas auksts arī bez alus.

Lielais cilvēku pūlis… a man paveicās- ģenerālmēģinājumu bija izvēlējušies apmeklēt mazs cilvēku skaits. Tieši tik, lai katram būtu savs energo lauks, lai katrs varētu netraucēti būt priecīgs sevī. Par sevi sapratu-lai būtu harmonijā un līdzsvarā it visā, vajadzīgs ir it viss- mazie notikumi un arī lielie! Tikai tā es varu sevi pilnībā sajust. Ierušinoties savā mikropasaulē un tikai to atzīstot par labu esam, es neaptveru makropasauli, nesajūtu plašumu. Bet man šobrīd aktuālā tēma- paplašinājums. Esmu pateicīga debesīm, ka tās tik ļoti saudzīgi man piedāvā šo paplašinājumu visdažādākajos veidos!

Par paaudzēm.
Mēdz būt tā, kad satiekas vecākā paaudze ar jaunāko, tie vecajie pārliecinoši stāsta, cik ļoti zaļa zāle bijusi viņu jaunībā, cik zilas debesis, cik skaistas dejas bija toreiz un tie diriģenti, tik cēli un svarīgi…
Te nu mēs stāvam, abas ar meitu Madara, divas paaudzes vienā estrādē, kur kādreiz dejojusi esmu es pate, bet tagad tur dejo mana meita. Un es esmu priecīga par to, ka viņa tagad pieredz citu būšanu, ka tā zāle ir tikpat zaļa vai arī citādāk zaļa, nekā manā jaunībā, ka dejas tagad ir citas, nekā toreiz, ka tagad ir tieši tā, kā ir tagad, jo es ticu, ka visas pārmaiņas ved mūs uz pilnību! Viss, kas ir mainījies no tiem laikiem, ir mūsu izaugsme, mūsu attīstība. Es esmu gandarīta par tagadnes mirkli, kurā satiekas vakardiena ar šodienu, iepriekšējais gadsimts ar šo gadu simtu, iepriekšējā paaudze ar tagadnību, māte ar meitu. Neko nenoliedzot, veco integrējot jaunajā, mēs spējam radīt vēsturi, par kuru runās nākamībā.
Esmu ļoti priecīga par savu meitu, kura arī pieredz dejas prieku.

Es novēlu katram Radītājam sajust prieku sevī un turpināt radīt caur to! Lai nākamībā mums ir tautasdziesmas un dziesmas ar augšupceļošu enerģiju, lai tās asiņainās cīņas, kaujas, sērdienītes, raudāšanas paliek tajā gadsimtā. Ar cieņu un pieņemšanu mēs dodamies augstāk, augstāk savā savienojumā ar dievišķo plānu, kur taureņi dej un smilgas zied un meitenes baltās kleitās rīta rasā brien, kur vīri nāk baltos kreklos sievas samīļot, kur bērni mīlestībā aug, kur… Lai topam mīlestības radītāji visi!

Lai DZIESMA DEJO un DEJA SKAN!!!

Pateicība ikvienam, kurš iesaistīts šajā projektā!

Aug. 2, 2022

Mīļie, Ceļabiedri!

(šī ir saīsinātā versija stāstam. Paplašinātā versija tiks ievietota tepat tuvākajā laikā)

Daudzi no Jums jautā – kur esmu pazudusi, kāpēc nav bilžu, stāstu?!

Tad nu šodien ir tā diena, kad lietus līst un līst bez mitas un es vēlos šo dienu izkrāsot ar savu krāšņo pasauli!


Tad nu šodien ir tā diena, kad lietus līst un līst bez mitas un es vēlos šo dienu izkrāsot ar savu krāšņo pasauli!

Mīļie, es biju RADĪBĀS!
Un tagad, kad mans kosmiskais bērniņš ir jau nedēļu šajā Zemē, vēlos iepazīstināt arī Jūs ar to!

TĀ piedzima 2022.gada 22.jūlijā plkst.20.42

TĀS vārds ir „SIRDSJŪTAS IEDVESMAI”

Jā, jā, jā, tas nu ir noticis!

Mana pirmā GRĀMATIŅA dodas plašajā pasaulē!

Tas bija baltais vakars, kad TĀ nolaidās no Debesīm uz palikšanu šeit uz Zemes.
Tajā vakarā man ļoti strauji sitās sirds, likās, tā tūlīt, tūlīt izkāps laukā un apsēdīsies, kādā no klātesošo rindām un raudzīsies no malas, ko esam saradījuši te visi kopā…Tā tomēr palika ar mani, tā ir mana LIELĀ iedvesmotāja, tā mana SIRDS, kas radīt liek!

IR! Ir laimes zvaigzne nolaidusies man uz vaiga…

Hmmm, un tikko atkal sajutu to savu sirdi straujāk pukstam...ak, mīļā sirds, viss labi ir, laiks mūsu paplašinājumam...

KAS IR “SIRDSJŪTAS IEDVESMAI”?

Tā ir MĪLESTĪBA IEDVESMAI. Tā ir plaukstas lieluma MĪLESTĪBA. Vienmēr līdzi ņemoša un esoša.

Šī ir mana mazā LIELĀ grāmatiņa, kurā ir apkopotas manas sirdsjūtas, kuras radušās manā sirds ceļā, kuras turpinās caur mani un katru, kurš ir saticies ar mani. Grāmatiņas lapas izdaiļo manis pašas radītās mandalas, kuras tapušas vairojot mieru, harmoniju, labvēlību, iespējas, drosmi un visvairāk – mīlestību vairojot sevī un pasaulē.
Caur savām sirds atklāsmēm, es aicinu ikvienu radīt savu dzīvošanu priekpilnu, laimīgu un mīlestībā esošu.
Caur mandalu pasauli ikviens ieraudzīs savas daudzdimensionalitātes, kuras aicinās ikvienu kļūt par savas dzīves radītāju un realizēt savus bezgalīgos sirds potenciālus.

LIELISKĀ RADĪTĀJU KOMANDA

Ziniet, kad kāda ideja ir ieņēmusi starta pozīciju realizēties, tad Debesis sūta vislieliskāko komandu pasaulē, lai caur šo Meistaru savienošanos ideja taptu saradīta.

Lai grāmatiņa kļūtu sataustāma un ļoti baudāma, ir nepieciešams - datordizaineris vai mākslinieks, maketētājs, redaktors un tipogrāfija. Āāā, un vēl finanšu ministrs, kurš parūpējas par materiālo ieguldījumu.

Soli pa solim atklāšu savu komandas spēku.

DATORDIZAINERE-MAKETĒTĀJA Evija Pētersone.
Ar Eviju es iepazinos nejauši/jauši. Stāsts par to ir te: https://www.facebook.com/photo/?fbid=4300006486755082&set=a.509349322487503
Vēl toreiz, 2021.gada vasarā, grāmatiņas auglis bija augstu debesīs, man nebija ne jausmas par to (ak, lažojos es te…), bet Evijai es teicu – man ir kāds projekts, kuru es gribētu radīt kopā ar Tevi. Pa lielam, es tak nezināju, vai Evija to prot un var, bet manas saūtas teica – VAR!
Mīļā EVIJA, Tu esi LIELISKA! Tu to izdarīji!!! Tu esi brīnišķīgākā sajūtu datordizainere-maketētāja! Paaag, vai es Jums teicu, ka viņai bija jāveic arī maketēšanas opcijas?! Ak, nē?! Tad ziniet, tas ir pavisam nevienkārši, bet viņa to izdarīja!!! Mīļā, Evija, es pateicos Tev no sirds par to, ka nenobijies, ka pateici man Jā, ka kaut ko liki klāt un ņēmi nost ikreiz, kad to ievajadzējās man vai redaktorei, es pateicos Tev par Tavu kosmosu, kurā ielaidi manējo un tiem abiem kopsavienojoties, mēs esam radījušas krāšņu bērnu!

REDAKTORE Sanita Dāboliņa:
Es pateicos no sirds savām vidusskolas latviešu valodas skolotājām – Janīnai Vanaģelei un Anitai Vītolai, par viņu ieguldījumu manā valodā! Tā bija laime mācīties pie Jums (hm, to saprotu es tikai tagad, toreiz man likās, nu, ciiik var, rakstīt un rakstīt tos diktātus un lasīt Zaļās zemes un...)...Tagad es vismaz zinu, ka trauki rakstās ar t, nevis plauktā stāv draugi, tagad es zinu, ka pirms katra “ka” ir jāieliek komats un tomēr, tomēr,reizēm gribās tos komantus salikt vairāk, nu, drošības pēc. Tiiik ļoti patīk tie daudzpunkti un tie vārdu savienojumi, tiiiik daudz jauna gribās ieviest mūsu valodā…Bet, cienot savu lasītāju, es tomēr vairāk uzticos cilvēkiem, kuri patiesi ir Meistari savā jomā. Un Sanita ir MEISTARS valodā! Viņa spēj manus n-tos epitetus pārvērst jēgpilnā skanējumā. Viņas valodas upe tā ievelk, ka ierakstot kādu savu jaunvārdu, viņai kā valodniecei, tas griežas ausīs (he, kā gan var skanēt vārds, ja to lasa), jo ne vienmēr tie jauninājumi ir baudāmi, bet viņa atsūta pretī 100 aizvietotājus un ziniet, tie visi man patīk. Sanita ir visizcilākā redaktore manā pieredzē. Sanita ir tik stipra, brīva un jutīga, ka viņa spēj savienot literāro valodu ar autora sirdsplūsmu, ļaujot saglabāt autora autentiskumu.
Mīļā SANITA, Tu esi ZELTS! Pateicība Tev par katru mirkli, kurā Tu manu valodu pārradi daiļskanīgā! Par to valodas krāšņumu un paplašinājumu, kuru es gūstu caur Tevi! (iespējams, te kaut kas neliterāri pareizi sarakstīts, bet savējie sapratīs)

TIPOGRĀFIJA “ANDIMAR J”, personīgi Marita Janovska un Andris Janovskis, Anda Mozge un DITA BIŠKO :
Man patīk iet savu ceļu, kurš savienojas ar citiem ceļiem un reizēm tik ļoti noder jau citu cilvēku pieredzes. Tā Sanita man ieteica vairākas vietas, kur varētu drukāt manu grāmatu. Jūs jau ziniet, es esmu sajūtu cilvēks – sajutu Andimar J, nu tā vienkārši, neko par viņiem nezinot, vien sajūtas teica - dodies, jo tas esot ģimenes uzņēmums, kurš vienmēr atrod risinājumus ik vienai idejai.
Un tad es nonācu viņu valstībā Ūdens ielā. Ne velti tāds ielas nosaukums, jo viņiem idejas plūst, kā ūdens-nepārtraukti, viļņveidīgi, daudz un dažādi. Un viņi IR VAROŠI tās realizēt!
Iespējams, ikreiz, kad es ierados viņu radošajā pasaulē, viņi nodomāja – atkal tā nenoteiktā, nekonkrētā brīvmāksliniece ienākusi?! Jo, jā, man katru reizi aizejot pie viņiem, radās jaunas un jaunas idejas. Jo MARITA ir tiiik jaudīgs ideju ģenerators, uhhhh!!! Bet, paldies Dievam, viņai līdzās ir racionālais prāts ANDRIS, kurš mūsu brīvmākslinieku idejas uzreiz sazemēja – to var, šito nevar, tas maksā tik un šitas tik. Fuuu, kā man patīk šī savienība, nu, tak absolūta harmonija! Un viņiem abiem pa vidu ir ANDA, kura pilnīgā mierā ierauga to kopbildi datorekrānā, pieliekot klāt vēl savas tehniskās idejas un tad tu saproti – vai patiešām tas viss ir iespējams?! Un izrādās – IR! Jo viņu stiprais balsts ir arī meita Dita , kura vēl piekoriģē datordizaineres radīto maketu, lai tie dzelži, tie stiprie dzelži saprot visu, ko gribam redzēt realitātē. Un šis process patiešām ir nevienkāršs.
MĪĻIE! Es esmu patiesi laimīga, ka esam satikušies! No sirds pateicos, ka manas grāmatiņas radību vieta ir Jūsu radošā telpa “Andimar J”! Es zinu, mēs turpināmies! No sirds pateicībā par kopradīšanu!

FINANŠU MINISTRS Edgars Gasins (es zinu, viņam nepatīk skaļi runāt par sevi, bet - tautai jāzina savi varoņi):
Vai tiešām tu, lasītāj, domāji, ka savā projektā esmu iesaistījusi Latvijas valsts finanšu ministru vai kādu fondu vai banku?! Ak nē, man ir savējais - i ministrs, i fonds, i banka! Viņš nekad nesaka – mums naudas nav! Viņš vienmēr saka – Tu tikai radi! Un reizēm manas idejas aug daudzstāvu māju lielumā, bet Viņš ir tik gudrs, tik zinošs un tik varošs, ka pat tās viņš spēj realizēt! Mīļais, Tu jau zini – vienmēr būšu Tev pateicīga par Tavu materiālo ieguldījumu manu ideju realizēšanā. Jo pašrealizēta sieviete spēj būt tad, ja viņai līdzās ir stiprs vīrietis! Un Tu esi mans stiprais balsts un atbalsts! PATEICOS TEV, KA ESI!

LĪDZJUTĒJU KOMANDA:
Uhhh, te nu esat VISI Jūs, kuri ir man ļoti tuvu līdzās un arī tie, kuri jau tālāk devušies:
Esmu patiesi laimīga par savu ģimeni! Mana mīļā mamma, šī ir dāvana Tev dzimšanas dienā, Mīļais Edgars Gasins, esmu laimīga kopā ar Tevi, mana mīļā meita Madara Šicāne, esmu laimīga, ka esi man un es Tev, mana mīļā māsa Inese Madlāne, Tu esi mana māsa un es Tevi mīlu! Viņi mani zina un redz ne tikai baltu un pūkainu, bet reizēm arī “uzvilktu”. Es Jūs patiešām mīlu! (Finanšu ministrs šad un tad paliek arī bez vakariņām, kad idejas dzimst un jārada tās.)

Mani līdzcilvēki, kuri iet ļoti tuvu līdzās un arī tie, kuri mazliet tālāk – Jūsu ticība, pamudinājumi, klātesamība manos notikumos, mūsu sarunas, sarakstes, smiekli un viedokļu apmaiņas, tas viss manī audzē plašāku ticības lauku tam, kas es esmu un ko es daru. Katrs Jūsu skatiens, vārds, iedrošinājums ir šajā grāmatiņā lasāms un ieraugāms. Pateicībā Jums par līdzāsesību! Kopā mēs spējam šo pasauli labāku radīt! PATEICOS no sirds!

DEBESU KOMANDA: lūk, šī ir visstiprākā un atbalstošākā, jo – DEBESIS vienmēr ir klāt! Vien just un sajust tās, vien sadzirdēt un ieraudzīt! PATEICĪBA AUGSTĀKIEM SPĒKIEM PAR VISU, VISU!

MĪĻĀ Kamēlija Straume! Tava dalība šajā notikumā arī bija piedzimusi jau toreiz, kad vēl grāmatiņa bija augstu, augstu debesīs...Es esmu ļoooti pateicīga par Tavu klātbūtni, par Tavu skanējumu, par manu sirds dziesmu! Ļoooti!

...un uz vaiga tev laimes zvaigzne krīt, ja vien tu spēj zvaigzni ieraudzīt...

MANS MĪĻAIS BĒRNS, MANA ILGI LOLOTĀ UN GAIDĪTĀ GRĀMATIŅA – es esmu laimīga, ka esi! Es ticu, ka Tu pasaulei esi vajadzīga! Lai viegls, harmonisks un krāšņs ir Tavs esības ceļš šajā cilvēkpasaulē!

Akkk, man uz pleca kāds čukst – a kur var tikt pie grāmatiņas – heiiii, ja Tu vēlies sev šo krāšņo iedvesmas rīku, tad raksti, zvani man personīgi 26862697, vienosimies par piegādes veidu vai arī mazliet vēlāk tā būs iegādājama grāmatnīcās.

Jā, jā, un blata sistēma jau tomēr pastāv, ir cilvēki, kuri jau ir tikuši pie grāmatiņas un, re, ko viņi saka par to:

“Sarmītes Eidukas „Sirdsjūtas iedvesmai” ir maza, toties maģiski ietilpīga grāmatiņa, un aiz katra Sarmītes rakstītā iedvesmas tekstiņa, aiz katras viņas pašas zīmētās mandalas saskatāmi, izjūtami autores stāsti, kas lasītāju ik dienu, ik mirkli rosina veidot savējos — dzīvīgus, īstus, mīlestības un pateicības piepildītus. Tādi — BALTI, sirsnīgā pateicības un mīlestības plūsmā radīti — bija arī grāmatas piedzimšanas svētki.”

“Tava grāmatiņa būs mana Bībele, tik…tik…ka trūkst vārdu…”

“Mīļā, lasu grāmatiņu un bimbāju no aizkustinājuma!”

Mīļie lasītāji! Uz satikšanos SIRDSJŪTAS IEDESMAI lappusēs!

Pateicos, ka izlasīji līdz galam, pateicos, ka padalies ar šo ziņu, pateicos, ka vēlies iegādāties grāmatiņu, pateicos, ka šķirsti manu mājas lapu, PATEICOS, KA ESI MANS CEĻABIEDRS, jo TU ESI MANS DRAUGS UN ES TEVI MĪLU NO SIRDS!!!

...un uz vaiga tev laimes zvaigzne krīt, ja vien tu spēj zvaigzni ieraudzīt...

• Stāsta paplašinātā versija, kā arī grāmatiņas atvēršanas svētku stāsts, būs lasāms manā mājas lapā www.labosajutumajvieta.com

Aug. 1, 2022

BALTI

KAMĒLIJAS STRAUMES klavierkoncerts BALTI  Labo Sajūtu Mājvietā izskanējis.

Tik balti, kā jasmīni zied...

Baltas saules apmirdzēts vakars izskanējis, lai atbalsotos mūsu katra nākamībā.

Baltas klavieres. Baltas skaņas. Baltas drānas. Balti cilvēki. Balti smaidi. Balti klavieru taustiņi. Balti ziedi. Baltas domas un jūtas. Balti pieskārieni. Baltas dzejas rindas. Balti taureņi. Balti. Balti, balti...

BALTI

Šajā vakarā debesis bija vaļā, lai arvien plašāk un plašāk tās atvērtu mūsu sirds durvis vaļā tīrai un patiesai mīlestības būšanai.

Šis bija vakars, kurā Debesis ar Zemi savienojās mūsu katra sirdstelpā, kura pielija pilna ar baltu, baltu Gaismu. Gaismu, kurā mazais top liels, vājais – stiprs, rūgtais – saldenajā, neziņa pārtop par ziņu un nemīlestība pārtop mīlestībā.

Tādā baltā, baltā mīlestībā top it viss, kam mēs katrs pieskaramies Tagad!

Mēs visi kopradījām, kādu trauslu jutīguma mirkli baltā gaismā!

Tajā vakarā viss bija pa īstam. Pa īstam smaidījām, pa īstam notrausām dievišķās asaras, pa īstam klavieres spēlējām, pa īstam skanējām, pa īstam klusējām, pa īstam kurpes noāvām, pa īstam plauksta plaukstai pieskārās, pa īstam sienāži sisināja, pa īstam putni sadziedājās ar Kamēliju, pa īstam saule rietēja, pa īstam sirsnīgi baudījām. Viss bija PA ĪSTAM! Patiesi un no sirds!

Kamēlijas savienība ar baltajām klavierēm ir jaunatklājums mums – cilvēkiem, bet ne viņai pašai. Tik sen jau viņa tās ir pazinusi, tik sen jau gribējusi skandēt tās...Vien Laiks tās Tagad ieskandējis ir. Tik dvēseliski trausla un atklāta ir Kamēlijas skanēšana caur saviem radītajiem skaņdarbiem. Tik patiesi dzīvi ir Kamēlijas radītie dzejoļi, tik...Uz mirkli apstājās laiks. Šis visiem tik zināmais laiks. Lai uz mirkli pabūtu ārpus tā, ārpus šīs Zemes realitātes...Lai uz mirkli ieklausītos savā sirds skaņā, kura brīnišķi atsaucas Kamēlijas sirds skaņai, lai uz mirkli aizturētu elpu un sajustu savu klusuma telpu tik piepildītu ar dievišķi krāšņām jušanām.

Tik balti, kā margrietas zied...

BALTI

Tik BALTI ir izskanējis KAMĒLIJAS STRAUMES KLAVIERKONCERTS LABO SAJŪTU MĀJVIETAS dabas koncertzālē!

Sirds dziļa pateicība KAMĒLIJAI par atsaucību, par būšanu, jušanu un radīšanu.

Sirds dziļa pateicība katram klātesošajam! Mūsmājās tik daudz baltu ļaužu bij’ pirmo reiz’!

Sirds dziļa pateicība Debesīm, par saules sakarsēto vakaru!

 

May. 20, 2022

***

Pilnmēness. GOBAS DEJA #13. Apšuciema jūrmala.

Kad aprīlī tikāmies Gobas dejas jubilejas — divpadsmitajā — satikšanās reizē, kura bija kā nobeigums — gada cikla noslēgums, es nojautu, ka jādodas paplašinājumā.
 
Man nebija ne jausmas, kā tas notiks, vien ļāvos savai iekšējai sajūtai, ko tā čukstēja manī.
Un es jau zinu: ja vien ļaujos un nepieslēdzu prātu, plānošanu, punktierēšanu, tad Debesis rada visbrīnumainākos svētku scenārijus. Un tieši tā notika arī šajā reizē.
 
Kad viesojos savā retrītu namiņā Apšuciemā, tā saimniece Elita ar mazliet skumju pielūgsmes sejas izteiksmi man jautāja: „Un kad pie mums dejosim Gobas deju?” Un es nosmēju, ka gan jau arī šeit mēs sadejosim Gobas dejā. Prombraucot viņa ieminējās, vai es zinot, ka Ieva Akuratere dzīvojot tepat, netālu. Ba-bācccc! Pie šiem vārdiem es sastingu… pag, vai tiešām, vai tiešām jau tik drīz mēs sadejosim Apšuciema jūrmalā un varbūt pat kopā ar Ievu?!
 
Sēkla bija iesēta, un tā kņudinājās manos sirds kambaros un nelika man mieru — tai bija jāuzdīgst.
 
Es skaidri zināju — šoreiz mēs sadejosim Apšuciemā!
 
Kad lokācijas vieta ir atnākusi, tad atliek vien sakārtot līdzesamību pārējiem tēliem.
 
Es rakstīju Ieva Akuratere aicinājumu: mēs šajā pilnmēnesī Gobas deju izdejosim Apšuciema jūrmalā un aicinām arī viņu pievienoties mūsu kopībai. Smaidīju, kad ļoti ātri saņēmu Ievas atbildi: „Jauki! Izdomāsim datumu.”
 
Es tiešām viegli vibrēju laimē, jo, ja vien ļaujamies sirds notikumiem, Debesis ir ti-i-ik dāsnas. Daudzi neizpratnē jautā: kā tu dabūji Ievu?! Es saku — tā vienkārši. Uzdrošinājos uzrunāt! Uzrunāju! Satikāmies! Sadejojāmies! Tik vienkārša ir mīlestība! Tieši tik vienkārša…
Visas meitenes savienojāmies kopīgā datumā, un, re, TAS NU IR NOTICIS!
 
Gobas deja Apšuciema jūrmalā ir izdejota… Katrā tā vēl noteikti viegli vibrē… Jo tā bija brīnumaina dejas, saules, jūras, debesu, vēja, pieneņvainagu, smaidu, prieka, kopības mistērija.
 
Visu gadu, katru mēnesi pilnmēnesī, mūsu sētā — Labo Sajūtu Mājvietā — tiek izdejota Gobas deja. Cauri ziedošajam pavasarim, karstajai vasarai, krāšņajam rudenim un sniegotajai ziemai mēs esam savienojušās šajā Zemes dejā, un katru reizi mūsmājās skan Ievas Akurateres balss. Vispirms bija dziesma „Kā man klājas”, dziesmas teksta autors Māris Melgalvs, mūzikas autors Juris Kulakovs. un tās izpildītāja — brīnišķīgās, augsti vibrējošās balss īpašniece — ir Ieva Akuratere. Deja piedzimusi Amerikā nedaudz senāk.
 
Ievas balss vibrē caur mūsu sirdīm, caur Zemes sirdi un dodas tālākā izplatījumā Kosmosā, šķiet, Ieva ir kļuvusi jau par mūsu saimes sirdscilvēku arī klātneesot.
 
Bet šoreiz tas viss notika klātesamībā. Ciešā klātesamībā, kad mūsu sirdis savienojās jūras krastā. Cauri stiprā jūras vēja pūsmām, sadzirdot Ievas balss vibrāciju tik tuvu līdzās, ķermenis viegli novibrēja… Ievas brīvā un patiesā esība, viņas gaišā enerģija mūs savienoja kā tāds vieduma eliksīrs. Tik balta, balta Viņa ir!
 
Jūras plašums, saules stiprums un vēja spēks mūs visas ieskāva apburošā sajūtu mirklī, kurā mēs katra sajutām, ieraudzījām, pieredzējām savu sirds gaismas paplašinājumu. Tā aug mūsu Gaismas ticība. Caur katru mūsu sirds gaismas staru mūsu Zemes sirds top gaišāka!
 
Mēs visas spējam kopradīt brīnumus! Un es ticu, ka mēs šo pasauli varam brīnumskaistu radīt un uz Zemes mītošo nemīlestību pārvērst tīrā, gaišā mīlestības plūsmā. Es ticu tam, un es radu to, kam es ticu!
 
Saule gāja uz rietu… Ieva devās mājup… Viņa devās gar jūru — kā balta, tīra patiesība… Mūsu mīlestības pilnie skatieni viņu pavadīja, ik pa laikam viņa pavērās atpakaļ, lai vēl mirklīti pabūtu ar mums, mēs viņai pateicībā pamājām…
 
Mēs turpinājāmies dejā, un Viņa jau bija tālumā, kad apstājās, lai mūs katru noglāstītu ar savu acu skatienu… Mīlestība. Tīra, patiesa un dzīva. Šajā mirklī. Šeit un tagad. Ir patiesi krāšņi piedzīvot tos mirkļus, kurus nevar izsapņot, tie rodas tieši tad, kad sirds pieskaras sirdij.
Pēc tam Ieviņa rakstīja tā: „Bezgalīgi skaisti, laimīgi un mīlas pilni… Mīlestības sveicieni jums visām un pateicība par laimes deju.”
 
Un es varu viņai piekrist: Zemes deja — Laimes deja. Būsim laimīgas mēs katra, būs laimīga mūsu Zeme. Būs laimīga Zeme, būsim laimīgi mēs visi!
 
Par laimīgām Gaismas būtnēm šeit, uz Zemes!
 
Tā bija brīnumaina sirds mistērija, kuru mēs kopradījām. Pateicībā un Mīlestībā ikvienam klātesošajam un visiem tiem, kuri domās pievienojās…
 
Un šodien, kad Dievs skūpsta Zemi caur lietus lāsēm, Tu vari pasmelties Gaismas stiprumu un Saules prieku notikuma foto un video mirkļos!
 
Uz satikšanos nākamajā Gobas dejā — Laimes dejā!
Apr. 27, 2022
MANS STĀSTS PAR SIGNI, kura uzrakstīja grāmatu "Signe, bezizejas nav"
 
Par VIŅU
Par GRĀMATU
Par SIGNI MUNKEVICU un viņas uzrakstīto grāmatu “SIGNE, BEZIZEJAS NAV!”
 
Ar viņu mēs satikāmies laivā. Ne tajā, kurā šobrīd dzīvo vairākums ļaužu IG vai FB telpā Live, bet tajā īstajā, laivā, ar kuru stipri vīri dodās jūrā. Toreiz man bija privātais retrīts, kura laikā devos gar jūriņu. Biju nonākusi Mellužos un pie sevis smejot, uzrakstīju ziņu Viņai – es aicinu Tevi uz cidoniju tēju laivā?! Un Viņa atnāca- ar tikko izceptām plānām pankūkām, kuras pildītas ar mammas vārīto upeņu zapti.
 
Tā nu mēs satikāmies laivā pie jūras ar cidoniju tēju un pankūkām. Viņa tā kautrīgi ar tām pankūkām, bet es tiiiik priecīgi, jo man joprojām liekas, ka nekas nevar būt garšīgāks par pankūkām, kuras ceptas sirds mīlestībā. Toreiz es savu ceļu līdz Majoriem turpināju soļot smaidoša, nu, tiiik ļoti smaidoša, ka pretīmnācēji aizņēmās no manis tos smaidus un arī viņi turpinājās smaidoši. Satikties ar cilvēku, kuru tā pa īstam nezini, bet ar kuru ir viegli un priecīgi būt kopā, tā ir tāda neparasti krāšņa satikšanās. Man bija sirds vaļā, jo es sajutu Viņā, kādu sevis daļu. Viņa mazliet bijīgāk vērās vaļā manai atvērtībai. Nu, tagad jau viņas sirds ir vaļā, jo tas sirsnīgais dikti pielīp un atverās!
 
Ir pagājis laiks, kurš ir bijis ļoti piesātināts ar mūsu kopbūšanu. Visvairāk mēs esam sajūtās un stāstos kopā, mazliet retāk satiekamies dzīvajā plūsmā. Bet, kad satiekamies dzīvajā plūsmā, tad ir sarunas, smaidi, sajušana līdz rīta gaismai un līdz otrās dienas pēcpusdienai…Mēs runājam par jūru, zaļu zāli un zilām debesīm un smilgām un sirds būšanu un grāmatu un drosmi un paļaušanos un uzdrīkstēšanos un arvien vairāk un vairāk par to, kā atbrīvoties no tām maskām, ieradumiem, tradīcijām, kuras ir bijušas līdz šim, lai kļūtu arvien patiesākas, brīvākas un drošākas pieredzēt savus sirds stāstus. Caur katru sarunu un mūsu satikšanos, arvien vairāk un vairāk es sajutu, cik ļoti Viņā ir daudz manis daļas un cik ļoti manī ir Viņas daļas, cik ļoti, ļoti mēs sajūtam viena otru caur n-tajiem desmitiem kilometru, caur miljoniem nepateiktu vārdu, vien notrīsot sirds skaņai, sirds stīgai un zini, ir tā, Viņai ir tā un man ir tā…
 
Nu, piemēram, es naktī esmu pamodusies 3.50, domas raisās, idejas lidinās, vienkārši neguļās…No rīta Viņa stāsta, ka pamodusies naktī un negulējies, tieši ap to pašu laiku…Nu, kā tas var būt?! Un- tā vienkārši IR!
 
Ir cilvēki ar kuriem satiekoties tu atrodi sevis daļu, kura bija devusies apgūt savu pieredzi un tagad esam savienojušās, lai turpinātos katra pati pilnīgākas un tā ir mana bagātība – atrast vēl kādu savu Dvēseles fragmentu un to puzli likt kopā un ieraudzīt sevī un otrā to dimanta mirdzumu, to sirds skaidrību un to brīvi plūstošo mīlestības elpu.
 
Viņa – Signe Munkevica! Meitene ar ļoti trauslu sajušanu, ar ļoti dzirkstošu prieku, ar ļoti bagātu Dvēseli!
 
Signe ir uzrakstījusi grāmatu!!!
 
Grāmata “Signe, bezizejas nav!” ir Signes stāsts par to, kā ir bijis līdz šim. Tas ir stāsts, kurš pasaulei ir ļoti vajadzīgs, lai iedrošinātu citus runāt par savām sajūtām, lai citi uzdrošinātos darīt to, ko viņi nevar nedarīt.
 
Grāmatas piedzimšanas stāsts bija nevienkāršs un reizē ļoti skaists. Ik pa laikam māca šaubas, vai vajag, vai kāds to lasīs, kāpēc to vajag, bet vārdi nāca, stāsti rakstījās un mēs bijām līdzās un iedrošinājām Signi, atbalstījām, pa vienam vien mēs raisījām vaļā viņas sirds starus, ar uzticēšanos savai sirds balsij, ar uzticēšanos pasaulei.
 
Es esmu ļoti, ļoti priecīga, ka GRĀMATIŅA IR!
 
Grāmatas radību ceļš ir par to, kā uzticēties savām sajūtām, kā neaizmaldīties maldu ceļus, kā neietekmēties ārējiem šaubu viļņiem, bet darīt to, kas ir atnācis, kā kluss sirds impulss jau daudzus gadus atpakaļ. Un TAGAD ir laiks, kad Debesis tik ļoti palīdz piepildīties visiem sirds impulsiem. Vien nenobīties, vien uzdrīkstēties, vien noticēt, vien atvērties pasaulei un pasaule atvērsies tev.
 
Mīļā, Signe, es esmu ļoti pateicīga pankūkām, kuras bija mūsu pirmajā randiņā. Es esmu ļoti pateicīga Tev, ka ESI, ka ESI tieši tāda, kāda esi Tu – UNIKĀLA un ĻOTI BRĪNIŠĶĪGA DVĒSELE! Es esmu ļoti priecīga, ka grāmata ir piedzimusi!
Lai gaismots ceļš grāmatai, lai sajūtīgi lasītāji, lai Visuma telpa vibrē par katru sirds izdošanos!
 
Mani mīļie draugi un visi tie, kuri lasiet šo stāstu.
 
Jau rīt, ceturtdienā, 28.aprīlī plkst.18 tirdzniecības centra Spice, Jāņa Rozes grāmatnīcā, notiks GRĀMATAS ATVĒRŠANAS SVĒTKI!
 
Ikviens esiet aicināts šajos svētkos! Un tas nekas, ka nepazīsti Signi, bet zini mani, nezini nevienu no mums, bet sajuti impulsu pievienoties šajā priekpilnajā notikumā, kad tautās tiek palaists, kāds sirds radīts notikums, atnāc, jo tas nozīmē, ka Tava sirsniņa saka – tur kaut kam ir jābūt! Sajūti, notici un sper to soli! Nāc iedvesmoties no Radītājiem un topi viens no mums! Vienkārši nāc! Būs prieks un varbūt pat kāda dievišķi silta asara, būs končas, būs iepazīšanās un atkalsatikšanās, būsi tu un būšu arī es . Āāāā, Signe arī būs!!! Un grāmata būs iegādājama pa ļoooti sirsnīgu cenu!
 
Šobrīd priekpilna kopābūšana ir kā svaiga gaisa malks, kuru padzerties, lai radītu savu dzīvošanu gaišu un mīlošu!
 
Satiekamies, rīt Spices Rozē plkst.18 grāmatas “Signe, bezizejas nav!” atvēršanos svētkos!