STĀSTS PAR LIELKRŪŽU DABAS TAKU
 
Vai Tu jau plāno savus brīvdienus ceļojumus?!
Tu iesmej – kādi gan ceļojumi šajā laikā?! Nesmej!
Tieši šis ir tas laiks, kad doties ziemu piedzīvot uz Piebalgas pusi, uz Jaunpiebalgas eko saimniecību “LIELKRŪZES”!
 
Kāpēc tieši uz turieni?! Tāpēc, ka es pati tikko izdzīvoju ļoooti sirsnīgu ziemas dienu saimnieku radītajā MEŽA TAKĀ, tāpēc, ka Tur ir ziema īstā, ar dziļu sniegu, aukstumu, kurš ķeras degunā, tāpēc, ka Tur var ievērot visus ierobežojumus un sajusties tik ļoti dabai piederošs, tāpēc, ka Tur mana Dvēsele gavilē…
TUR…aizbrauc, izstaigājies un sajūti, kas būs tieši Tavs, ko Tu TUR piedzīvosi, es ticu, ka tas būs brīnišķīgākais Tavs ziemas piedzīvojums Piebalgas pusē!
 
Šī MEŽA TAKA ir DZĪVA! Tajā ir cilvēku mītas pēdas, kuras veido šo taku. Tajā ir reto putnu daudzveidība. Tajā ir simtgadīgās egles, kuras čukst saimnieka vecvecāku stāstus. Tajā ir neskartās dabas burvība. Tajā ir šķēršļi, kurus pārvarēt var ikviens. Tajā ir pārsteiguma mirkļi, kuri liek elpai aizrauties, jo tie pienāk tik tuvu klāt un raugās Tavās acīs un Tu viņējo acīs un var šos mirkļus iemūžināt savos sirds kambaros vai fotogrāfijās un tie ir tie mirkļi, kuri rada smaidu šajā satrauktajā laikā, tie ir tie mirkļi, kuri dziedinās ikvienu, kad sāpēs…
 
Uzvelc savu ziemas kombinezonu vai vissiltākās ziemas drēbes. Kājās velc siltos vaļenkus, ak, nezini, kas tie ir, tie ir mūsu bērnības vissiltākie ziemas zābaciņi, vēl viņus sauca par “prošaj molodostj”, bet šim laikam ir citi vissiltākie zābaciņi, zini, tam Tur nav nekādas nozīmes, kādos Tu dosies, galvenais, lai kājas siltumā. Ieliec mugursomā termosu ar kumelīšu tēju, kādu laimes hormona tāfelīti (šokolādīti vai no rīta cepto kruasānu) un iebāz kabatā to rīta maizes garoziņu, kuru neapēdi brokastiņās vakar vai aizvakar, kas zina, varbūt kādu putniņu varēsi pacienāt vai kādu kukainīti, kuram ļoti salst…
 
Šī taka ir piemērota ikvienam no 3-103 gadiem, ja vien pats jau, vai vēl, iet kājām. Tie, kuri ratos vēl ir, tos labāk ielikt “ķengursomās”, vai kā tagad tās dēvē - ergosomās vai slingos un stiprajiem tētiem tas būs kā papildus fiziskais treniņš, jo ar ratiem izbraukt būs grūti, drīzāk jau - neiespējami. Bet var paķert līdzi tos “ābolīšus”, kurus mammas vai tēti var pavilkt tad, kad mazais censonis ir saguris, vai arī Tur ir lieliskas vietiņas uz vētrā kritušajiem koku stumbriem, kur piesēst un atvelkot elpu, raudzīties visgarākajās priedēs, kuras tiecas debesīs un sagaidīt atlidojam, varbūt pat zivju ērgli, kurš mājo takai līdzās.
 
Tā ir TAKA, kura gaida ikvienu, kurš vēlas baudīt to NEPIERADINĀTO DABU, sajust DZĪVO ELPU, kura pulsē no retajām koku šķirnēm, no putnu pārlidojumiem, no izbijušā dzelzceļa sliedēm, no savvaļas dzīvniekiem, no sirsnīgo saimnieku DZĪVAJIEM STĀSTIEM un SKANĪGAJIEM SMIEKLIEM.
 
Tā būs lieliska DIENA DABĀ!
 
Nu ko, ir laiks CEĻOJUMAM uz “LIELKRŪZĒM”, Jaunpiebalgā.
Prms tam sazinies ar saimnieci Valentīnu 29146397, lai zini, kurā vietā mežā ielīst, lai pēc kādas pusotras stundas iznāktu arī laukā. 
 
 

STĀSTS PAR 26 ZIEMĀM, PAVASARIEM, VASARĀM UN RUDEŅIEM
MĪLESTĪBAS STĀSYS

Viņus mēs zinājām jau kādu laiciņu. Bijām dzirdējuši stāstus par Viņiem, bijām satikušies garāmslīdošos skatienos, kādos kopradītos notikumos.
Bet Viņus iepazinām vien pavisam nesen. Aizgājušajā vasarā. Vārds pa vārdam, sajūta pa sajūtai, skaņa pa skaņai un saskanējām kopā.
Ir tādi cilvēki, kurus Tu satiec un jūti IR…kaut kas vienojošs, kaut kas pazīstams, kaut kas tāds, ko gribās saudzēt un pieskarties vien ar maigu vārdu, mīlestības piepildītu skatienu…
Starp mums izveidojās tādas citādas satikšanās. Ir ierasti, kad tajos brīžos, kad satiekas dažādi pāri, vairāk sarunājas un uztur to vakara gaitu sievietes ar saviem vārdu birumiem, bet mūsu satikšanās bija citādas – tajās mums visiem bija ko sacīt. Sievas sarunājas ar sievām un pārsteidzošā kārtā – vīriem ir ko runāt ar vīriem. Un katrā mūsu satikšanās reizē, mēs radam radošos sajūtu stāstus. Pēc katras mūsu satikšanās, vēl ilgi varam runāt un pārrunāt un būt tajās brīnumainajās pāru sajūtās, ko mēs paši saradam esot kopā ar Viņiem!
Šoreiz viņi pieteicās ciemos. Vienkārši tāpat. Papunktot.
Tajā dienā, kad klāju galdu, sajūtās sarunājos ar sevi par to, kāda tēma šoreiz mani uzrunā, kas ir tas, kas varētu Viņiem būt saistoša, aktuāla, pārsteidzoša.
Es izvēlējos mīlestību, jo ir taču februāris un kā ierasts, februārī jo īpašāk mēs mīlam sevi un viens otru, jo ir tak Valentīndiena. Hm, nu kāpēc tikai februārī mēs domājām, runājam un daram vairāk to mīlestību?! Tādam ir jābūt arī martam, augustam, oktobrim un arī pelēkajam novembrim?! Lai vai kā, es nepiesienos tai Valentīndienai, bet izvēlos vienkārši mīlestību…lai iet šoreiz mīlestības stāsts!
Izvēlos tik ierasto sarkano – mīlestības krāsu, sirsniņsirsniņas, mirdzošo zeltu…nu, tā, lai viss zaigo mīlestībā! Lai mums visiem ir mirdzoša enerģija! Pavasara sajūta jau gaisā virmo, arī starp lielajām sniega kupenām ir cita elpa…
Radot punktošanai telpu un materiālus, sarunājos ar sevi – hm, nu, ko gan šoreiz viņi varētu sapunktot?!
Varbūt ļaut Viņiem abiem uzpunktot vienu kopdarbu?! Bet līdzi būs mazais puika, tas varētu kļūt nemierīgs, ja abi vecāki aizrausies ar kopdarbu…
Varbūt ļaut viņiem izdzīvot intuitīvo punktošanu – ar acīm ciet…
Nu, kaut kā mani tas neuzrunā, ir sajūta, ka šoreiz tas nav Viņiem, bet skaidri zinu – tam ir jābūt kaut kam īpašākam, nekā ir bijis līdz šim, jo ir jāvirzās tālāk, ir jāiet tālāk.
Nuuu, man tiiik ļoti gribās, lai viņi rada kopdarbu?!!! Man ir arī apaļais audekls, nu gluži tik liels, cik Lieli ir Viņi paši! Hm, vai nav par lielu?! Ir jau vēl rezerve, mazliet mazāks…Vienmēr ir iespējas, vien saredzēt tās.
Esmu pasajutusi, idejas ir, bet, nu labi, atbrauks, sajutīšu, kādas ir viņu vēlmes un tad jau izvēlēsimies to vislabāko radīšanas procesu…
Bet tā mīlestības elpa, plūsma un sajūta manī ir tiiik ļoti, ka zinu, šodien šī enerģija mūs skaus un ieskaus! Lai piepildāmies visi ar to uz nākamo laiku! Lai izbrienam sniega kupenas ar mīlestības elpu!
Viņi atbrauc. Tik ziedoši kā pirmie pavasara ziedi. Tik mirdzošām acīm. Tik skaisti posušies. Kūku lielā kaste. Viņa pārsteigta par galda dekorējumu. Es pārsteigta par sirsnīgajām kūkām.
Mazais puika izvēlējies palikt mājās. Mazliet esmu vīlusies, jo es viņu gaidīju, jo viņš ir mans draugs?!
Un tad Viņi abi dzirkstoši saka – mums šodien 26 kāzu jubileja!!!
Nu, skaidrs, kāpēc mazais puika palika mājās- viņš tak uzdāvināja vecākiem mīlestības vakaru, vakaru būt tikai viens otram! Lieliski!
Nu, vai ziniet, tad tāpēc man tā mīlestības tēma tiiiiiik ļoti virmoja gaisā, tad tāpēc man tās sirsniņas un kopdarbs un nekādi “valentīni”, vienkārši- mīlestība?!
Ak, jē, ciiik es laimīga par to savu sajušanu!
Dzeram tēju, runājam, baudām satikšanās prieku.
Es Viņiem jautāju – un ko tad šoreiz gribēsies sapunktot?! Un Viņi tā kautrīgi – mēs tā kā domājam, ka varētu kaut kādu kopdarbu šoreiz. Ak mī un žēl, nu ja!!! Jā, jā, jā!!! Arī es tā domāju!
Nu, kā tā var būt – nezināt neko un sajust VISU?! Tā var…ja vien esi sirdstelpā, ja vien esi mīlestības plūsmā, ja vien ļaujies sajūtām!
Viņi radīja savu Nākamības mīlestības stāstu savam Jaunajam kopdzīves gadam! Jā, nesolot gaismas pilis un mūžīgu mīlestību vēl 26 gadus, vien apsolot vēl gadu, vēl vienu piesātinātu, krāšņu kopības gadu Būt šajā mīlestības, pieņemšanas, radīšanas laukā, kurā Viņi jau IR!
Caur pateicības plūsmu par piedzīvoto, par jau kopradīto, Viņi devās tālāk, radīt savu pārpilnības lauku nākamībai!
Viņš kā īstens vīrs, ielika pamatus Viņu būšanai. Viņa, kā maiga naktsvijole, tiecās Viņa pamatus piepildīt ar maigumu, rāmumu un atbalstu. Viņi bija katrs pats un abi kopā. Kad Viņš veidoja savu stāstu, tad Viņa klusiņām raudzījās uz Viņu…Viņš ik pa laikam lūkojās uz savu Mīļoto, kā viņa savā sievišķā stiprumā veido mīlestības upi... Ik pa laikam Viņu rokas savijās, ik pa laikam, Viņi raudzījās viens otrā, ik pa laikam Viņi sarunājās, ik pa laikam, klusējot uzlūkoja viens otru, sajūtot viens otra sirdspukstus. Ik pa laikam viņu zeltnešos iemirdzējās gredzeni, kā apliecinājums Viņu savienībai. Ik pa laikam…
Caur Viņu stāstu varēja sajust brīvības alkas, punta lidojuma augstumus, bērnu mīlestībiņas un Viņu pašu radošuma uzplaukšanas mirkli…Tas bija laiks, kurā Viņi ļāvās, uzticējās, pieņēma, uzdrīkstējās, iedrošināja, kurā Viņi rotaļājās, kā mazi bērni smilšu kastē, kurā viņi veidoja savas mīlestības tērcītes, sapludinot tās vienkopus uz 27 ziemu…
Telpā smaržoja hiacintes un dzeltenās tulpes vēstīja pavasara dvesmu…Viņi bija atveduši pilnu klēpi pavasatra! Viss, pilnīgi viss pauda Mīlestības stāstu!
Manās acīs reizēm iemirdzējās asaru pērles, vērojot Viņu acu skatienus, Viņu pieskaršanos viens otram…Tik trausli un tik patiesi! Tik ĪSTI!
Vai Tu spētu raudzīties savā Mīļotajā pēc 26 kopā pavadītiem gadiem ar dziļu, cieņpilnu skatienu un klusībā izteikt apstiprinājumu, ka Tu esi mans Dievs un es Tava Dieviete?! Vai spētu?!
Viņi devās prom stipri pēc pusnakts. Es lēnām kārtoju telpu un baudīju šo mīlestības stāstu, kā visgardāko desertiņu…pa vienai smalkai tējkarotei, vēl pa vienai…izgaršojot katru kumosiņu…tiiiiik vērtīgs un baudāms ir šis Stāsts!
Šodien hiacintes smaržo vēl stiprāk, tulpes plaukst un es zinu, ka kaut kur pasaulē, kāds brīnišķīgs Pāris ir pacēlies mazliet virs Zemes, tā mazliet pieskaroties ar pirkstu galiem pie Debesīm un viegli ar pirkstu galiem pie Zemes, starp krūtīm viegli pukstot Viņu satrauktām sirdīm, par to, ka Viss ir atkal sācies no jauna…jau šodien Viņi sāk radīt savu attiecību stāstu jaunā vibrāciju līmenī, jaunā attiecību posmā!
Un Viņiem ir Viss, lai šis stāsts iedvesmotu ikvienu, kurš satiksies ar Viņiem, kurš vēros un baudīs Viņu kopesību!
Viņi ir viens otram, pateicībā, pazemībā, pieņemšanā, ticībā, radīšanā, klusēšanā, skanēšanā…
Viņi IR savā mīlestības upē iekāpuši līdz ausīm un vēl vairāk…Lai ir! Tā ir ļoti, ļoti labi!
Mīļie, lai izdodas! Lai piepildās visi labie nodomi, kurus sapunktojāt savā Nākamības mandalā! Lai Jūsu krāšņais attiecību stāsts turpinās…arvien mīlošāks un mīlošāks!
Šis ir Laiks, kurā dzimst jaunas tradīcijas, šis ir laiks, kurā veram vaļā savus neizzināmos, nebeidzamos iespēju kambarus. Šis ir laiks, kurā ārpasaule nenolaupa mūs! Šis ir laiks, kurā esam viens otram. Tā patiesi un no sirds, tā PA ĪSTAM esam viens otram! Tiiik vērtīgs ir šis laiks!
Ar mīlestību radi savu februāri! Tevī ir VISS, lai mīlētu…sevi, savējos, pasauli sev apkārt! Iemīli savu dzīvošanu!
31.janvāris 2021.gads
Svētdiena
Velmeri, Vidzemē
 
Izraksts no manas dienasgrāmatas:
 
Tā, lūk, griežas dzīves rats,
Tā, lūk, griežas dzīves rats,
Klāt ir atkal jaunais gads, jā, jaunais gads!
Vēl tikko skandējām šo senseno dziesmu katrs savās mājās, katrs savās domās un būvējām jaunas ilūziju pilis par to, kāds gan varētu būt šis jaunais gads, kāds būs šis janvāris?!
Ak, nu jā, janvāris vienmēr ir bijis tas klusais mēnesis, kad pēc spožās svētku svinēšanas ļaudis atpūšas, lielveikalu pārdevēji pavisam netraucēti pucē savas vitrīnas un kārto pāri palikušās preces, jo jaunais pievedums būs pēc kāda laika, bet no iepriekšējā pieveduma palicis vien tas, kas ne pavisam nav iekritis pircēju groziņos svētku iepirkšanās drudzī, cilvēki atpūšas no veikalu šturmēšanas un viņi ļauj veikaliem atpūsties no sevis, sētnieki agrajos rītos zīmē sniega eņģeļus uz trotuāriem, grāmatveži jau rullē piedurknes, lai gatavotos gada pārskatu sacerēšanai, liels vairums ļaužu raksta vēlmju listes un sāk spodrināt sporta apavus jaunajām apņemšanām…
Janvārī gads sāk griezties tā palēnināti, kā slo-mo opcijā.
Šogad viss ir pavisam citādāk. Un kas zina, varbūt turpmāk tā būs vienmēr?! Kad pārdevējas varēs svētku vakarā sapucēties savai ģimenei, kad janvārī ģimenes varēs izbaudīt ziemas priekus, kad bērniem nebūs aizmigušiem jādodas pa sasnigušajām ielām uz agro rīta stundu, kad vīri netrauksies savos auto uz pirmdienas rīta sanāksmēm, kad māmiņas...hmmm, ko nu šoreiz teikt par māmiņām?!
Šobrīd daudzās mājās māmiņas gūst vispilnīgāko pieredzi plaša profila sertifikācijai, viņas ir kļuvušas par skolotājiem, IT speciālistiem un mācību pārzinēm, par šefpavāriem un psihoterapeitiem, par masieriem un frizieriem, par mediatoriem un…Mīļās mammas, Jūs variet vienoties ar saviem darba devējiem (bērniem un vīriem) par pusdienlaiku vismaz stundas garumā katru dienu, pat, ja tas būs vēlvakarā, kad visi jau liksies pie miera, Jūs variet vienoties ar viņiem par to, ka nedēļā Jums būtu nepieciešama vismaz viena brīva diena, pilnīgi brīva, kad aizveriet durvis aiz sevis, uz kurām ir uzraksts – Slēgts līdz rītam!, un tās patiešām arī neatvērt, kad mazie grabinās pie tām durtiņām, vai arī aizdoties dziļā mežā izbaudīt piesnigušās egles vai iekrist sniegā un laimē raudzīties debesīs un nedomāt pilnīgi neko, neko…Jūs variet! Jo kā sacīts tajā sensenajā dziesmā “…kal sev laimi cilvēk, kal sev laimi, cilvēk, PATS…”.
Un iespējams, kāda tagad noburkš pie sevis, nu ja, tā var runāt tikai cilvēks, kuram nav mazi bērni, kuram dzīve ir medusmaize…Jā, jā, jo pati vien to esmu saradījusi! Izkalu to laimi pati, ar savām mācībstundām.
Bet šobrīd labprāt esmu līdzās tiem, kuriem rit nevienkāršs pārbaudījums. Esmu līdzās ar atbalstu, ar iedvesmu, ar pieņemšanu, ar izvešanu mežā, ar telefonisku apskaušanos, ar fotomirkli, ar aizsūtītu iedvesmas ziņu…vienkārši līdzās…just un sajust…pasniegt to silto roku, kad cilvēkam dikti salst, pateikt tai māmiņai, ka viņa ir visbrīnišķīgākā sieviete pasaulē, kad viņai gribas mesties āliņģī un nekad vairs neizpeldēt no tā, esmu līdzās, lai noturētu…pie saprāta, pie sirds mīlestības…jo viss reiz pāriet…arī šis laiks pāries…Un mēs visi būsim citi! Daudz, daudz labāki, daudz, daudz Lielāki (he, he, un arī burtiskā nozīmē apaļāki), daudz, daudz pieņemošāki, daudz, daudz…cilvēcīgāki!
Laiks kaut kur steidzas…Vai uz pavasari?!
Vēl tikko bija 1.janvāris, bet, skat, jau 31.janvāris?!
Reizēm ir tā, ka tās tehnoloģijas tiešām sāk tracināt, bet tad nāk tie skaistie mirkļi, kad varu pateikties tām ierīcēm, ka bijušas man līdzās tajā mirklī, kad ieraugu mirkli, kuru gribās saglabāt, tām dienām, kad vajag iedvesmu, kad mana telefonkamera ir līdzās tieši tad, kad sniegs krīt tiiik lielām pārslām un es nezinu vai vēl kādreiz tā snigs, kad upe rotājas savā ahāta greznumā… ir tikai šis mirklis… Un, ja nu tā patiešām notiek, ka pēc 50 gadiem vairs nebūs uz planētas Zeme ziemas, nebūs sniega un lāsteku nebūs, nebūs sniega piļu un sniegavīru?! Varbūt šie mani ziemas fotomirkļi būs kā dārgākais vēstures apliecinājums, ka toreiz, tālajā 2021.gadā bija sniegs līdz ceļiem un vēl augstāk, ka Vidzemē sniegs krita un krita bez mitas, ka vakardienas iztīrītās taciņas nākamajā rītā pat nevar ieraudzīt, ka sniega lāpstas cilāšana ir mans efektīvākais fitnesa treniņš, ka…Un, ja nu tā būs?! Paga, paga, ir 2021.gada 31.janvāris un tagad IR ziema! Ziema īstā! Un, pat, ja tā nebūs, man patīk bildēt ziemu, man patīk saglabāt tos mirkļus, kuros mana Dvēsele gavilē un jā, man patīk ar tiem dalīties, lai iedvesmotu ikvienu, kurš šajā mirklī apstājas, lai ielūkotos manā sajūtu pasaulē.
Re kā, arī es gribu pasteigties un kaut uz mirkli iedomāties, kā varētu būt tajā nākamībā, nu gluži kā Laiks, kurš steidzina mūs doties tālāk un tālāk un vēl tālāk…Bet, ja nu Laiks zina, ka mums vēl tik daudz ko ir pieredzēt?!
Šķirstu janvāra fotogaleriju un pateicībā smaidu, ka mans janvāris ir bijis gana piepildīts!
Šī būs mana šī gada jaunā apņemšanās – katru mēnesi savilkt sajūtu un foto mirkļu bilanci. Tā, lai gada beigās jau veidojas kopotie raksti. Tad tajos kopotajos rakstos būs tie mazie, smalkie, sudrabotie mirklīši, kuri iemirdzas, kuri ietrīsas, kuri ieskanas tikai uz mirkli, par kuriem gada beigās pat neatminos…
Janvāri, Tu esi bijis tieši tāds, kādu es pati to radīju: ar krāsām, gaismām, skaņām, dabu, ziediem, kopābūšanu un sniegu, tiiiik daudz sniega, kā bērnībā, ar skumjām un prieku vienu viet, ar pārdomām un dziļām, dziļām domām, ar radīšanu un baudīšanu, ar trīsuļojošu svētku prieku un ar netveramām klusuma pauzēm, ar sirdsiltām satikšanām un ar neizrunātām izšķiršanām, ar rīta rituālajām stundām un vakara vīgriežu tēju, ar kamīna kuršanu un grāmatu lasīšanu, ar lielpilsētas dzīvoklī nokaltušām puķēm un pelīšu ķeršanu lauku mājā, ar jaunām kleitām, ar ziediem, ar pirtsvakariem un saules sārtiem rītiem, jā, jā, tādi arī bija janvārī, ar jūras viļņošanos un debesu švīkāšanos, ar mikrotraumu, ar manu retrītu un garīgo askēzi, ar pārsteiguma dāvanu saņemšanu un ar dāvanu dāvināšanu, ar manu mandalu izaicinājumu, arī ar paburkšķēšanu un slinkumiņu, ar visu to, kas piedien cilvēkam un dzīvošanai…
Es no sirds pateicos ikvienam cilvēkam, ar kuru esam satikušies, pieskārušies viens otram caur sajūtu mirkļiem, ikvienam ar ko esam smējuši un raudājuši un gājuši un bulciņas ēduši, ikvienai vietai, kurā esmu pabijusi, ikvienam mazajam, mazītiņajam un lielajam, vislielākajam Notikumam! Jūs mani Lielāku radiet!
Janvāri, es pateicos Tev, ka biji mans draugs! Nu, Tevi, iesaiņoju savā atmiņu lādītē uz palikšanu.
***
Foto un video no personīgā arhīva
***
Ja rodas vēlme pārpublicēt kaut vai rindkopu no mana sacītā, dari to, tikai vispirms, lūdzu, saskaņo ar mani, vai arī ieliec atsaucē manu vārdu. Tā mēs veidosim cieņpilnas attiecības, pateicos!
STĀSTS PAR ĪSTU ZIEMAS DIENU CARNIKAVAS JŪRMALĀ 
 
Šodien ceturtais saules rīts! Kas to būtu domājis, ka kādreiz sākšu skaitīt saulainos rītus?! Tā ir cita pamošanās, cits dienas ritums, cits prieks un citi piedzīvojumi. Viss saules apmirdzēts un sniedziņa dimantiņiem apbērts. 
 
Rīgā termometra stabiņš, šķiet, nonācis savā viszemākajā punktā, nu, vismaz pēdējo gadu laikā, šorīt rāda -23. Sen, sen nav bijis tik auksts. Ir prieks, ir neaprakstāms prieks, ka IR ziema īstā!
 
Kā ir būt pie jūras šādā aukstumā?!
Fantastiski!
Carnikavas pludmale ir pārvērtusies par gājēju bulvāri. Uz vienu dienu? Vai tomēr uz katrām brīvdienām? Varētu jau doties arī tālāk no pilsētas, bet šķiet, šajā skaistajā laikā būs visur sastopami ziemas baudītāji. Un galu galā, visiem taču vietas pietiek…
 
Sals dara savu, tas cilvēku sejas ir paslēpis lielajās, biezajās šallēs un tad jau tie vārdi paliek neizrunāti un katrs var klausīties gurkstošajā sniegā, krakšķošajā ledū un viegli viļņainajā jūrā…Ir tāds apbrīnojams miers pie jūras! Tikai elpa saredzama, sajūtama un tā reizēm viegli sanot aizraujas, no dievišķā skaistuma sasalušajā ledusgabalā, saules apmirdzētajā sniegpārsliņā, no dažādajām debessmalām, no tās brīvības, ko sniedz plašums…Mans iekšējais plašums, kuru sajūt manā ārējā pasaulē! 
 
Tā ir mana iedvesma caur fotoobjektīva aci noķert tos mirklīgos mirkļus, kuri ir tik gaistoši…nu, gribās taču tos noturēt un paturēt un sajusties kā dievišķi skaisto mirkļu kolekcionāram?! Un tā ir mana bagātība, tie ir mani sniegpārsliņu miljoni…
 
Visvairāk ļaudis izgājuši vienkāršā pastaigā…kāds izvedis vīru pastaigā, cits savu suni, vēl kāds tikko saticies pirmajā randiņā un ļoti izveicīgi cenšas dāmai pasniegt roku, kad tās smalkie papēdīši paslīd uz ledus. Uz mirkli aizdomājos – nez, vai viņa zināja, ka viņu randiņš nebūs vis bruģēta vecpilsētas ieliņa, bet gan ledus kalni?! Kaut kur tālumā pāris mājsaimniecības triec jokus par to, kā viņu mājā tiek izdzīvots šis citādais laiks, bet tepat līdzās, mazuļi būvē leduspilis, šķiet, māmiņai beeeeidzot ir miers, viņa var ieelpot rāmo gaisu, domāt vai nedomāt neko, viņa var iet savus padsmit soļus nostāk, jo ar vienu aci jau tomēr tie mazuļi jāvēro, bet viņa šajā mirklī sajūtas pilnīga, tikai sev piederoša…Arī tētis ir līdzās, viņš gan pīpē, varbūt nopīpē savu stresu…viņi visi ir kopā un tomēr atsevišķi, katrs savā brīvības telpā, katrs savā kūpošajā elpā…lai vakarā atgrieztos mājās un savu brīvību iesaiņotu četrās sienās, lielākās vai mazākās, augstākās vai zemākās un tomēr sienās…Bet jūra, debesis un zeme, viņiem šajā mirklī dāvā plašumu!
 
Šķiet, esmu sailgojusies pēc jūras. Tādas sasalušiem krastiem, zilām debesīm…Un gluži kā mazs bērns, lecu no viena ledus gabala uz otru, pieliecos pie vienām ledus veidotām kolonnām un jau tajā pašā mirklī ieraugu citas…un tās visas tik greznas un varenas. Kā mazs bērns cenšos pabakstīt to ledu, cenšos norāpties no tā tuvāk ūdenim, he, nu gluži kā mazulis, neapjaušot sekas, kas varētu draudēt, ja nu tomēr ielūst, ja nu tomēr tur ir dziļāks, nekā izskatās…Un tomēr, tomēr, to visu daru ar gudrību, ar savu lēnprātību šajā vietā un laikā, jo to man lieliski māca mans Mīļais, kurš sajūt it visu sevī un sevi it visā! 
 
Akkkk, smaiduuuu, Dvēsele gavilē no pārpasaulīgā greznuma, no dimanta putekļiem, kuri birst no gaisa, no savas būšanas ziemā īstajā!
 
Un varbūt kāds pretīmnācējs aizdosies mājās un teiks, es šodien satiku kādu dāmu, kura smaidīja…tā vienkārši – smaidīja, un man likās, ka viņa ir patiesi laimīga?! Varbūt, kāds tā sacīs…Jo viņa patiesi ir laimīga!
 
Starp mirkļiem un ledusgabaliem, steidzu sūtīt jūras krāšņumu uz Āfriku, kur kāda brīnumjauka latviešu ģimene saulē karsējas un bauda mūžīgo vasaru…Lai tiek arī viņiem īstā ziema! Lai viņu meitēni zina, ka ziemā ir sniegs un ledus, ka ziemā var slidot un pikoties, ka ziemā salst, tā ļoooti salst…
 
Kad diena iet uz rietu, laiks doties mājup…Akkk, kaimiņmašīnai notikusi ķibele – auto pults baterija sasalusi, tā klusē un neatsaucas uz viņa pirkstu aicinājumiem nopīkstēt, nu, viņi netiek tajā iekšā. Mana sirds ir vaļā un joprojām ar smaidu uz lūpām, piedāvājos viņiem izlīdzēt – aizvest līdz benzīntankam vai veikalam pēc jaunas baterijas, piedāvāju termosā karstu cidoniju dzērienu, lai sasildās…Tieši tik vienkārši ir pasniegt siltu sirdi sasalušā rokā…Un viņiem par to ir neērti, bet es smaidu, jo man tas ir ļoti, ļoti ērti…tik ļoti cilvēcīgi ērti…Un viņiem ir grūti noticēt, ka kāds var tik vienkārši palīdzēt?! Un viņu acīs pārsteigums, ka es vēl pie veikala pagaidīšu un aizvedīšu arī atpakaļ pie auto?! Bet kā gan citādāk, man ir svarīgi, lai viņiem ir labi, lai viņiem ir silti, jo arī man, tad būs silti un labi…Mēs visi esam viens, ja kādam salst, salst arī man…Tāda ir mana sirdsmīlestība! Tieši tik vienkārša, tieši tik plaša, tieši tiiiiiiiik…brīva!!!
 
Šķiet, esmu nopelnījusi sevi apbalvot arrrrr…..ar kādu putukrējuma cepurīti uz karstas, karstas vafeles… Hmmm, nu neesmu es Par tām vafelēm, beeeet, es esmu PAR darītājiem!
Nu, kas var būt labāks par autofurgoniņu, kurā divi izveicīgi, jauni puiši piedāvā dažādus gardumus, dažādām gaumēm: burgeri ar tādu pildījumu un burgeri ar šitādu, karsta zupiņa uz ugunskura vārīta, vafeles ar putukrējuma cepurītēm un tēja un karstvīns…Cepuri nost šefpavāram uz riteņiem! Var jau salikt rokas klēpī un dusmās sarunāties ar valdību, var kliegt, cik viss ir nepareizi…Bet var arī radīt jaunas idejas, var realizēt instagramīgās un pinterestīgās “ārzemju” idejas tepat, šajā zemē un dāvāt cilvēkiem tik baudīgus vēdera priekus! VAR!!! Un tā būs viņu izaugsme un pieredze šajā citādajā laikā!
 
Mājupceļš - saules gaismas staba izgaismots! Tiiik sirreālistisks saulriets! Es un Tu un Tu un ikviens no mums, kurš ierauga, kurš sajūt, kurš paceļ Dvēseli augstu, jo augstu, tiek apbalvots ar neparastu saules rietu – koši sarkanu saules gaismas stabu?! Mistika?! Vai Zemes un Debesu savienošanās?!
 
Un tam pa vidu Tu, Cilvēk, ar savu Dvēseles gaismu, bet varbūt ar saviem kreņķiem, ar savām sūdzībām, ar neizdošanos un nemīlestību?! Kas esi Tu starp Debesīm un Zemi?!
Es?! Es Dieva bērns, kurš laimīgs šajā Zemē!
 
Tiiik ĪSTA diena ĪSTĀ ziemā!
 
P.S. Un tad es ieraudzīju karti par pārsteigumu sev - es esmu aizgājusi līdz pus Gaujai?! Hmmm, šķiet, Gauja nebija aizsalusi?! Vai tiešām es jau protu iet pa ūdens virsu???!!! 
 
STĀSTS PAR IERIĶU DZIRNAVU GAISMAS PARKU
 
Ieriķos,  Vidzemē 
03.01.2021.
 
 
Kādā dienā sajutu, ka esmu saskumusi...nu, tik ļoooti saskumusi, ka pietrūka iedvesmas neskumt...
 
Bet man pietika griba saspuroties un rast iedvesmu ārpus savas sētas. 
 
Likās, man pietrūkst gaismas. Man vajag GAISMU! 
 
Un es devos uz Ieriķu dzirnavām, kur brīnišķīgi cilvēki rada vietu, kurā pašiem tīk būt un, kura iedvesmo un priecē daudzus, jo daudzus cilvēkus...arī mani!!
 
Kas tā bija par baudu, mmmm...
 
Tajā sestdienā bija ļoooti auksts! Ieriķu gaismas parkā dega ugunis! Daudz ugunis...  Vietām tā bija pavisam karsta, vietām tikai krāsaina, citviet tā bija paslēpusies zem tiltiņa, bet kādā koka zara tā apspīdēja seju, kā visspožākais mēness aukstā ziemas naktī...Visi ceļi un meži guņiem pilni! 

Arī cilvēku bija daudz. Likās, ka ir sabraukusi vai visa Latvija un arī tuvākā pierobeža no Pleskavas puses... Lai to ļaužu pūli nesajustu, lieliski palīdz distancēšanās! Man itin neviens netraucēja bildēt un bildēt un filmēt, vietām es uz ceļiem nometusies, vietām viegli balansējot starp iekrist ūdenī vai tomēr šoreiz vēl nē, lai tikai tuvāk tiktu tam ūdenim un ugunij, lai šo savu ieraudzījumu varētu nodot tālāk tiem, kuriem nav iespēju aizkļūt līdz Ieriķiem...Reizumis aiz manis jau pulcējās ļaužu plūsma, bet neviens nepukstēja, nu, vismaz skaļi, neviens nespraucās man garām, visi priekpilni baudīja šo lielisko dāvanu, ko sarūpējuši dzirnavu ļaudis. 
 
Tā ir bauda Dvēselei! Tas ir mirklis, kurā Tu sajūti sevi smaidam un priecājoties, gan tur esot, gan vēl ilgi pēc tam...Tā ir gaismoti smeķīga pēcgarša, kas seko līdzi vēl ilgi, ilgi...
Un mana IEDVESMA ir atgriezusies! Un ir miiiilzīgs PRIEKS par cilvēkiem, kuri DARA! Un GAISMA IR!!! 
***
Un tās karstās smalkmaizītes, hmmm, tās karstās, kafejnīcā uz vietas ceptās maizītes grūti gan nosaukt par smalkmaizītēm, jo tās ir lielas un ļoooooti gardas. Nepaskrien garām kafejnīcas tirgotavai, tas ir to vērts, izstāvēt garu rindu, lai pēc tam palutinātu garšas kārpiņas ar dievīgām biezpienmaizēm, kanēļmaizītēm vai karsto gaļas pīrādziņu...
***
GAISMA IR!
Ieriķu dzirnavās GAISMAS parkā GAISMA IR!
***
No sirds pateicos ikvienam, kurš rada šo brīnumaino vietu, kurš aizdedzina lāpas, kurš uzliek prožektorus, kurš labo brīnišķīgos tiltiņus un koka kāpnes, kurš veido dzīvnieku skulptūras, kurš zāli pļauj un atkritumus savāc, kurš veido sveču sienu, kurš metāla bundžas pārvērš par dizaina elementiem, kuros svecēm būt, kurš cepj smalkmaizītes, kurš tirgo biļetītes, kurš piegādā produktus, kurš rullē mīklu, kurš to visu savāc vienkopus, kurš naktīm neguļ, lai domātu, kā būt šajā nevienkāršajā laikā, kurš viņus iedvesmo Būt ...Es pateicos ikvienam cilvēkam, kurš ir piederīgs šai brīnumainajai vietai, kur ikviens var gūt iedvesmu savai priecīgākai būšanai! Pateicos Jums visiem!
***
Vai Tu jau zini, ko darīsi šajā sestdienas vakarā (23.janvārī)?! Varbūt uzvelc savu ziemas jaku un biezās kombinezona bikses, ietinies lielajā ziemas šallē, uzvelc uz ausīm savu ziemas micīti, uzvelc vecmāmiņas dūraiņus un paaicini līdzi savu mājsaimniecību un dodieties izbaudīt šo lielisko, krāsaino un spožo ziemas Notikumu! Un nebaidies no cilvēkiem, vien esi piesardzīgs pret sevi un arī citiem...Daba parūpēsies par Tavu veselīgo spēku! Hei, iemet kabatā kādu skanošo, lai tās saldmaizītes vari noēsties un varbūt karsto dzērienu vēl paņemt, nu, tā, lai ir baudīgi...
Noteikti neņem līdzi ragaviņas, slidas, īgnumu, neapmierinātību, burkšķīti...tie visi, lai atvelk elpu no Tevis...oi, mīļās dāmas, arī papēžu zābaciņiem ļaujiet palikt mājās, tā Jums pašām būs daudz, daudz ērtāk...
 
GAISMA IR Ieriķu dzirnavās!!!
 
P.S. Visi foto-video operatori, vizuālie mākslinieki-mans video salikums nepretendē uz Lielajām balvām...tas ir personīgai lietošanai...manējai un varbūt arī Tavējai...kā sacīt jāsaka - esi vienkāršāks un tauta pavilksies...bet, ja nopietni, tad es patiešām sākotnēji nebiju plānojusi taisīt šādu vizuālo materiālu, tāpēc arī pietrūka horizontālo bildīšu un ir tieši tādas, kādas nu bija...Bet pēc šī baudījuma es skaidri sapratu - ar to ir jādalās! Tad nu, pieņemot to tieši tādu, kāds tas ir...No sirds radīts!