GOBAS DEJAS PĒCSAJŪTAS

03.06.2021.

Ceturtdiena

Vidzeme, Velmeri

Zeme pulsē...

Zeme pulsē pateicībā! 

Pateicībā par siltumu, kuru radījām caur sirsnīgu kopābūšanu, caur mūsu pēdu glāstiem, caur ugunskura dzirkstīm vasaras naktstumsā, caur sirdsradīšanas mirkli, caur sirds gaismas stariem, kuri šajā vakarā iemirdzējās vēl spožāk!

GOBAS DEJA maijā izdejota.

Joprojām līgojos siltā, sirsnīgā sakļaušanās, savienošanās mirklī...kad pazūd ārējā telpa un sajūti vien sirdspukstus - savējos un līdzās esošos, kad sajūti zāli pieskaramies basajai kājai, kad sajūti varavīksni pāri savai galvai, kad sajūti mirdzošo lietus lāsi pieskaramies degungalam, kad sajūti visu sevi un sevi visur... Ir tikai šis mirklis! Mirklis sirds satikšanās laukā.  

Vai gan var būt vēl kāds dievišķāks apstiprinājums tam, ka kopā mēs spējam dziedināt pasaules procesus, samīļot savu zemīti, ienest mieru sevī un pasaulē, ja savienojoties šajā dejā, pāri sētai un virs mūsu galvām pārlaižas dubultais varavīksnes tilts?! Eņģeļi ir līdzās, mūsu sirds durtiņas atveras plašāk un sirdī ielīst pateicība. Pateicība par mieru sevī un pasaulē, par sauli debesīs un lietus lāsi, par sirdscilvēkiem, kuri savienojas šajā esības mirklī, pateicība par savu Gara spēku un Sirds mīlestību!

 

Šis Notikums manī dzima jau gadu. Es "redzēju", ka mūsu sētā tiek dejota Gobas deja. Kad parādās šāda sajūta vai to var saukt arī par "redzēšanu", tad ir tā, ka tas pulsē, pulsē tik ilgi, kamēr tas Notiek! Bet viss notiek tieši tad, kad tas notiek, kad tam visam esmu gatava es pati un pasaule ap mani. 

 

Iepriekšējā vasarā mēs mazliet iesildījāmies ar Gulbenes meitenēm izdejojot to, tad vēl kādu reizīti, bet tā bija viegla iešūpošanās...

 

Mana sirds sauca - sadejojam TAGAD! TAGAD, kad visa apkārtējā-ārējā pasaule nezin kā būt, mana sirds saka - darām, jo tas var būt liels ieguldījums šai Zemē, visā cilvēcē, šajā Laikā.

TAGAD katrs viens, kurš sasaucas ar savām sirds sajūtām, katrs viens, kurš sper darīšanas soli, spēj izplesties bezgalīgā Gaismā. Un es ticu tam, ka mazs Gaismas kūlītis, ienests tumšā istabā, darīs to Telpu gaišāku. Un, kāpēc gan šī Zemes deja, Miera deja nevarētu būt viens no šiem Gaismas stariem?! Var!  Ja vien esi apzināts par katru savu kustību, par katru savu sajūtu, par Nodomu, kuru izdejo, tad mēs katrs viens un visi kopā spējam dziedināt šīs pasaules procesus, mēs spējam radīt Jauno pasauli citādāku, nekā esam pieredzējuši līdz šim to. 

Mēs esam brīnumaini skaistas un stipras dievišķas būtnes - Gaismas būtnes! Atvērsim sirdsdurvis, izpletīsim savus spārnus, sajutīsim Zemes elpu un Būsim droši savā pārliecībā, ka Jauno pasauli radam mēs paši! Būsim savā spēkā un stiprumā droši, ka viss, kas notiek šeit uz Zemes, ir mūsu pašu radīts! Būsim savā sirdsmīlestībā dāsni un pasniegsim siltu roku tam, kuram mazliet salst, apskausim to, kuram mazliet bail, samīļosim to, kurš nemīlestībā ir...Darām un Radām Jauno Mīlestības pasauli!

 

Es ticu, ka Mēs visi kopā To varam!

 

Es to darīšu caur Gobas dejas procesu, caur vainagu pīšanu, caur radīšanas mirkļiem, caur sevis būšanu savā sirds centrā. 

 

Vai jūti, kā vari radīt Tu šo pasauli dziedinātu un arvien labestīgāku? 

Nebaidies, nedomā! Dari. Viss, ko Tu paveiksi ar savu sirdsmīlestību, būs īsts un patiess un ļoti, ļoti vajadzīgs!

 

***

Viņas sajūtas Pēc Notikuma: "Skaists kopābūšanas brīdis, ļoti vieglā, drošā, nepiespiestā, neko ne no viena nepieprasošā atmosfērā. 

Es diezgan daudz izdejoju pēc tam. Tā varu būt vieglāka, veiklāka, vijīgāka, kustīgāka..."

 

Viņa saka tā: "...kaut ko tas ir sakustinājis, šodien interesanta sāpe 5 čakrā, it kā mazliet paplēsts vaļā krūšu kurvis un tik ļoti gribējās apģērbt kaut ko zaļu..."

***

 

Un šīs Dvēseles jau rada savu pasauli - vieglāku, vijīgāku, sirsnīgāku, brīvāku... Un katrs viens sakustināts, turpina Celties savā apziņā, rodot paplašinājumu tai un radot savu dzīvi mīlestībā. Un TAGAD, kad vecā pasaule grūst un Jaunā vēl top, kļūsim katrs apzinīgāks, atbildīgāks un mīlošāks pret sevi, savējiem un savu Zemi! 

Tā radot mīlestības lauku visapkārt!

Tev vienmēr ir izvēles iespējas - izvēlies, ko vēlies..."cepties", baidīties un bīties vai vērt vaļā savas Radītāja spējas un radīt savu Mīlestības stāstu šeit uz Zemes, caur deju, pieskārienu, krāsām, dziesmām, klusumu, smaidiem!

 

24.jūnijā es dejošu...savā sētā zem ozola kuplajiem zariem...GOBAS DEJAI būs būt! TAGAD!

Šo deju pasaulē dejo pilnmēnesī, tāpēc arī 24.jūnijs. :) 

 

Gobas dejas autore ir amerikāniete Džoanna Rodžersa Meisija (dzimusi 1929. gada 2. maijā) , vides aktīviste, budisma, vispārējo sistēmu teorijas un dziļās ekoloģijas zinātniece, 12 grāmatu autore, Ekociematu iniciatore, jo viņai rūp šī planēta Zeme. 

Bet mūziku viņa ir izvēlējusies no mūsu tautas - Ieva Akurātere "Kā man klājas". Vai var būt vēl kas stiprāks, ja mēs apzinātos savas tautas spēku un bagātību?! Pasaulē dejo vairākās valstīs, bet Latvijā dejo maz. Tad nu sanākam un sadejojam, lai topam Garā stiprāki un viedāki. Un katrs to var darīt savā sētā, tā gaismas stari būs plašāki!

Apr. 20, 2021

Par neredzamo pusi

It visam ir divas daļas- redzamā, ieraugāmā un tā daļa, par kuru mēs varam tikai iedomāties-tā neredzamā. Un tā ir neatņemama sastāvdaļa no redzamā.

Šis būs stāsts par to, kā top mani sajūtu mirkļi bildēs. Tās būs atbildes uz “skatītāju" jautājumiem.
❓Man daudzi jautā- kas Tev tas par fotoaparātu, ar kuru Tu dabū tik labas bildes?!
A: Mani fotomirkļi top ar telefonu. Man ir visunikālākais telefons pasaulē, kurš radīts ir tieši man! He, he, sajutu Tavu spriedzīti par to, nu, nu, kurš tad ir tas unikālais telefons?!
Man ir Iphone SE2020 !!!
Ar ko tad tas ir tik unikāls - ar maniem iniciāļiem!!! Viss ģeniālais ir vienkāršs un viss vienkāršais ir ģeniāls. Nav svarīgi, kādi ir Tavi instrumenti, bet ir svarīgi, ko un kā Tu tos pielieto.

❓Kā Tu dabū tādus kadrus?
A: Tieši tā un vēl daudz citādāk, kā Jūs redziet šajās bildēs-rāpus, guļus, pusguļus, lecot un arī krītot, neelpojot, tūkstošiem sekunžu un pat minūšu esot sastingušai pie gliemezīša, pie taureņa, pie ūdens šļakstiem, uz vēdera lienot pa aizsalušu upi, slēpojot un brienot līdz ceļiem pa sniegu, dubļiem, zāli... Pieredzot un piedzīvojot ārkārtīgi plašu pieredzi!

❓Daudzi jautā, kam Tev to visu vajag?!
A: Tas viss ir vajadzīgs Man. Tas ir process, kurā es gūstu neparedzamu, neiedomājamu pieredzi un bezgalīgu prieku! Tas ir process, kurā es piepildos ar laimes, prieka, unikalitātes hormoniem... Tas ir process, kurā laiks apstājas, reizēm arī elpa tam līdz, tas ir laiks, kurā mani lūpu kaktiņi visu laiku ir pavilkti uz debesīm- smaidā, tas ir laiks, kurā mana sirds vibrē pateicībā, priekā un mīlestībā! Tā ir mana sirds mīlestības mācība/pieredze. Caur šo procesu es sajūtu sevi pasaulē un pasauli sevī! ❤️

❓Kāpēc es lieku savus sajūtu mirkļus sociālajos tīklos?!
A: Lai dalītos savas sirds ieraudzījumos. Lai iedvesmotu citus pacelt acis uz zilajām Debesīm un ieraudzīt pie kājām tikko piedzimušu vizbulīti. Lai pasaulē vairotu prieku, skaistumu, mīlestību, gaismu. Tas ir viens no veidiem, kā es dodu pasaulei sevis labāko versiju.
*******
Un arī man ir jautājums, viens, kurš ik pa laikam “uzpeld” un, kuram vienmēr kāds no Jums visiem atbild:

❓Vai tas vispār kādam ir vajadzīgs (mana dalīšanàs)?!
A: Un mana atbilde ir tāda- ja kaut vienam cilvēkam Tas ir vajadzīgs, tad es dalos un dalīšos! Tieši tik vienkārši!

MĪĻIE SKATĪTĀJI, LASĪTĀJI, RAKSTĪTĀJI!
Es no sirds Jums pateicos par to, ka Jūs esat! ❤️
Es pateicos par katru “patīk”, par katru “❤️”, par katru uzrakstītu vārdu, par katru noklusētu “nepatikšanas” emociju, par visu to, ar ko dalaties Jūs! ❤️
Mēs visi kopā šo pasauli Radam un Daram tieši tādu, kādā mēs vēlamies Būt un Dzīvot!
Dzīvot savā patiesajā būšanā, dzīvot brīvā plūsmā, dzīvot harmonijā un mīlestībā! ❤️
Un, ja kaut kas Tavā pasaulē ir netīkams, tad lūkojies, ar ko esi padalījies?!
Ja mēs katrs viens domāsim gaišas domas, sacīsim labus vārdus un darīsim-radīsim skaistus darbus, tad Pasaule mums atdarīs ar tieši to pašu!
Es esmu Pasaule un Pasaule esmu Es! ❤️

Ar smaidu un mīlestību un skaistiem sajūtu mirkļiem!!! Pateicībā! ❤️❤️❤️

#labosajutumajvieta #radisavudzīvimīlestībā #dabaiedvesmo #sajūtumirkļi

Apr. 19, 2021

Par ziedēšanu

Par ziedēšanu... vairāk it neko...par ziedēšanu!❤️❤️❤️
Uzplaukstam pavasarim!

#apšuciems #lāčupītesdendrārijs #dabaiedvesmo #uzplaukstipavasarim

Apr. 18, 2021

Ir atkal jauns rīts

Jauns rīts, jauna pamošanās.❤️❤️❤️
Saule un jūra un vējš tas pats... tikai es jau cita...
Katrs rīts ir jauna sevis un pasaules sajušana.
Es ar miiilzīgu prieku vēroju smilšu graudus un putnu spalvas un gliemežvākus un it visu, ko rada Māte Daba.
Tā es mācos Radīt sevi un pasauli ap sevi krāšņāku, unikālāku, mīlošāku un daudz, daudz labāku.❣️
Es esmu viss, ko es ieraugu!❤️
Es esmu viss, ko es satieku!❤️
Es esmu viss, ko es sajūtu!❤️
Es esmu viss, ko es dzirdu!❤️
Es esmu viss, kas ir ap mani!❤️
Es esmu Prieks!❤️
Es esmu Gaisma!❤️
Es esmu Mīlestība!❤️

Kas esi Tu?! ...Tev sirds no mīlestības❤️...(kā senā dziesmā bija teikts...)

#apšuciems #saullēkts #dabaiedvesmo #sirdsatvēršanasrituāls #ietpadzīviunpamanīt

Apr. 17, 2021

Satikšanās ar jūru un sauli

Ir agrs rīts.
Ir vieta, kura modina.
Ir saule, kura lec.
Ir laiva, kurā sauli aizvizināt katram, kuram trūkst saulesgaisma.
Ir jauna diena modusies, lai arvien no jauna es taptu ar saulesgaismu piepildītāka un jūras plašumu bezgalīgāka...Tā veras manas sirds durtiņas.

Kādas ir Tavas atslēdziņas Tavai sirdsgaismai?❤️

#apšuciems #saullēkts #sirdsbūšana #mirklissev #esesmuviss #dabaiedvesmo #jūrasmaģija

Apr. 15, 2021

Labs rīts!

LABS RĪTS!
Un tas patiešām bija LABS!!!
Jau pirms 6 lecu iekšā mašīnā un devos ar sauli satikties!
Pa ceļam 14 stirnas un buki un lielākas briežu mātes, putnu koris un tikko modušās vizbules, rozā puķītes un krūmiņi, noieti jau 4 km, uzkāpts medību tornī, lai tuvāk saulei, iegūtas vairākas jaunas smaidu krunciņas un piedzīvots brīnumains dvēseles pārdzīvojums...
Būt dabā un mežā un pie upes, kad ir tik dzīva un kustīga rosība, ir ļoooti īpaši. Tad ir iespēja gandrīz uzkāpt virsū vēl snaudušam bukam, tad ziedu mazās galviņas vēl tikko veras saulei...Viss ir jau modies! ☘️
Un SAULE pāri visam!!!
Katrs rīts ir visīpašākais!
Es piepildīju visas kabatas ar putnu dziesmām, sirds piepildīta pāri malām ar saules gaismu, nu varu doties piedzīvot dienu!
Un ņem Tu arī visu, kas man ir - saules gaismu, putnu dziesmu, zilās debesis un skaņu vibrējošo mežu... ņem un piepildi sevi visu! ❤️
Lai brīnišķīga Tava diena!!!

#labosajutumajvieta #labosajutumajvietaspargajieni #amata #saullēkts #rits #rītaburvība #laukosbūtirlaime #dabaiedvesmo

100 PAKĀPIENI TUVĀK SAVAI DIEVIŠĶAJAI DABAI jeb

CEĻOJUMS UZ 100 MANDALU

 

14.03.2021.

Tieši pirms gada, 15.martā, es sāku savu ceļojumu uz 100-to mandaliņu.

Šī gada 13.martā, mazliet pirms pusnakts tapa mana 100 mandaliņa!!!

Toreiz savā dienasgrāmatā es rakstīju tā:

“15.marts 2020.gads

Šodien esot telefonsarunā ar mammu, kā ikreiz, kad sarunājos pa telefonu – es zīmēju visādu ķeburus, velku līnijas un apļus, krustiņus un ovālus, vienkārši ļaujos rokai izpausties tieši tā, kā tajā mirklī to vēlas…ar to, kas ir pie rokas, uz tā, kas ir pie rokas… Par cik šajā laikā esmu maksimāli ieslīgusi radošās nodarbēs – man pie rokas atradās zelta pildspalva un melns kartona kvadrātiņš. Tad nu sāku ar mazu aplīti, tad nākamo un vēl nākamo…un skat, kamēr noris saruna, man ir gatava mandaliņa…Ar brīvu roku, brīvu sajūtu uzzīmēta mandaliņa…

Kādreiz, cilvēki, kuri ieraudzīja manus  “telefonsarunu ķeburus” ir pat tos nodēvējuši par mākslas darbiem, kaut man jau liekas, ka to var visi…nu, labi, varbūt tā kompozīcija katram atšķiras, bet arī man pašai, šie ķeburi vienmēr ir patikuši arī vēl pēc tam ilgu laiku…He, he, un šoreiz, tie ķeburi sanākuši tādi jēpilnāki! Hmmmm, šķiet, man tikko piedzima jauna domiņa – a kas būtu, ja es katru dienu uzzīmētu kādus jēgpilnus ķeburus?!  Nu, labi, lai iet mandalas! Beeet to es apņemos darīt pie sekojošiem nosacījumiem – tikai uz melna pamata un tikai ar zelta pildspalvu! Un varbūt pat bez cirkuļa?! Varbūt…par to gan sajūtu iekšējo nepārliecinātību…

Apskatos savus papīra un pildspalvu krājumus, saprotu, ka kādam mazam strēķītim vēl pietiks, bet pie pirmās iespējas, ir tomēr jādodas uz tuvāko lielpilsētu, tobiš, uz Cēsīm un jāiegādājas krietni vairāk pildspalvas.

Nu re, kāds mazi-liels Notikums ir piedzimis – katru vakaru pa vienai mazai “ķeburmandaliņai”! Un, lai notiek, lai tās būtu 100 mandalas!!! Kādreiz man bija sapnītis uzkonstruēt 100 jantras, bet varbūt tās varētu būt 100 mandaliņas?! Uhhhhhhh, kādu es šobrīd sev procesu iegriezu – katru dienu es veltīšu visu savu enerģiju, kādam mērķim. Un tas, ko es šodien vēlos – tā būs mana lūgsna par šo planētu Zemi, par cilvēci, lai tā nezaudē savu veselo saprātu, lai pēc iespējas vieglāk mēs visi kopā izdzīvojam šo Zemes transformācijas laiku, lai  pēc iespējas vieglāk un ātrāk mēs atgrieztos savos sirds centros un turpinātos jau pavisam citādāk…jā, jā, citādāk, jo jau šodien es varu teikt, ka nekad vairs nebūs tā, kā bija Pirms…kā bja Pirms 13.marta….Pirms vīrusa pandēmijas…NEKAD!!! Šis ir mūsu pašu saražots Notikums, kurš mūs pārvērš jaunās kvalitātēs! Un mans prāts nezina, kā būs tālāk un kas būs tālāk, bet sirds tā patīkami smaida, šķiet, viņa ir vienīgā, kura sajūt…Sajūt to, ka viss būs daudz, daudz gaišāk, labāk, sirsnīgāk.”

Un šodienas stāsts:

365 dienās es esmu piedzīvojusi 100 vakarus dziļās meditācijās, vairāk par 12 000 minūšu esmu bijusi apzinātā radīšanas plūsmā, esmu modusies 100 rītus ar miiilzīgu gandarījuma sajūtu par iepriekšējā vakarā pieredzēto, esmu cīnījusies pati ar sevi tajā mirklī, kad vēl līdz simtajai bija palikušas kādas 25 un uznāca lūzuma punkts, kad šķiet, līdz mērķim tiiik tālu, ka tas tomēr nav iespējams, esmu pārvarējusi šos iekšējā lūzuma posmus un devusies tālāk. Kad uzkāp kalnā, no kalna jau raitāks solis ir. Tā arī bija man, kad tiku pāri 80-tajai mandaliņai, tad tas kamolītis sāka ritēt daudz, daudz ātrāk. Pēc 90 jau katru vakaru sāku pārskaitīt, nu, cik tad vēl ir palikušas…

12.marts – piektdiena – 99 mandala

13.marts – sestdiena - …ir laiks! Ir laiks uzradīt 100-to!!! Bet jūtu sevī satraukumu, kaut kādu kņudinošu sajūtu sevī, gribas darīt visu, tikai ne zīmēt mandaliņu. Tāds neparasts stāvoklis – it kā Pirms kaut kā un tajā pašā laikā – Pēc kaut kā liela. Bija sajūta, ka esmu sapinusies savās rokās, savās domās un sajūtās…

Vēlā pēcpusdienā devos uz savu mežu, pieglaudos varenai priedei pie sāniem un klausījos, kā kokā plūst sula, kā tajā plūst un mutuļo priedes dzīvības enerģija. Es savienojos ar priedes mizu un ļāvu piepildīties ar viņas dzīvības enerģiju, es ļāvos rimties savam satraukumam, notvēru to sajūtu, kad viss IR un tu ESI un nekam citam nav nozīmes. Es pacēlu skatu uz Debesīm, tajā mirklī tās kļuva nedaudz gaišākas un pasmaidīju tām. Es atkal sajutu savu mieru sevī. Lūdzu Debesīm, lai tās mani piepilda ar spēku, lai es varu piepildīt savu nodomu, lai es varu izgaršot to mirkli, kad sapņi piepildās.

Dabas spēka piepildīta atgriezos mājās un ķēros klāt. Manās rokās gulēja melns kartona gabaliņš, kuram tūlīt, tūlīt tiks piešķirts kārtas numurs 100!

Šajā laikā ir gājis visādi. Līdz 70 mandaliņai viss ritēja harmoniski, viegli, visa kā pietika, gan laiks bija, gan gribēšana. Pēc tam pasaule atnāca mazliet vaļā, vasara bija pie sliekšņa un sākās izbraucieni ārpus sētas un šis process apstājās, tā vienkārši, nenotika nekas. Pa retam atcerējos, ka vajadzētu paturpināties, bet ir taču tiiik jauki vasaras vakari, ka jābūt laukā  un nav ko sēdēt istabā un zīmēt. Vasara ritēja, rudens jau iezadzies sētā, bet mandaliņas joprojām dusēja mieriņā.

Decembrī šis process turpinājās.

Tika izdzīvoti n-tie procesi, visdažādāko spektru emocijas, pārdzīvojumi un piedzīvojumi, iekšējie konflikti un dziļas, dziļas sajūtas. Katrai mandaliņai ir savs stāsts un savs raksturs. Katra zīme, līnija vai aplis stāsta savu sajūtu stāstu.

Katrs zīmēšanas vakars bija mans patiesības mirklis, kad radot mandalu,  es nevaru ne aizmukt, ne noslēpties no sevis. Es raudzījos sevī, vēroju sevi, samīļoju sevi, palielīju sevi, uzmundrināju sevi, iedvesmoju, tvēru idejas un realizēju tās, noraidīju aplamas iedomas, pamanīju ilūzijas un nekavējoties tās izšķīdināju…Šķiet, šajā laikā ir izrunāti visgarākie iekšējie monologi un dialogi. Šis bija process par to, kā es audzēju savu gribasspēku, kā es paplašinu savu miera un harmonijas telpu, kā es “neiekrītu” sazvērestības teoriju pulciņos, es mācījos pieņemt un ļauties, šis bija laiks, kurā es pārtapu par labāku cilvēka versiju, par to, kā es apjautu savu Lielumu, kad lūdzos par savu planētu Zemi un tās vieglāku transformāciju…šis bija mans dziļākais ceļojums šajā citādajā laikā!

Kad zīmējot 100 mandaliņu, mans sākotnējais nodoms bija – nu, šoreiz man gribās kaut ko vienkāršu, pavisam, pavisam vienkāršu…beeeeet, radīšanas process ir neparedzams, tajā viss notiek kā notikdams un mana 100 mandaliņa ir izdevusies tieši tāda, kāda esmu es pati – ciku cakām izcakota, piesātināta, piepildīta un nepavisam ne vienkārša. Nekur jau nav jāaizmūk, vien jāpieņem sevi visu! To mācīja man šīs mandaliņas, šis radīšanas process. Ieskatīties sevī arvien dziļāk un ieraudzīt savus bezgalīgos gaismas avotus!

Un tagad man ir sajūta, ka esmu tikusi klāt kādai zelta atslēdziņai, kura kādreiz, kaut kad, kad esmu devusies uz šo Zemi, tika paslēpta., paslēpta visdrošākajā vietā – manī pašā.  Šī atslēdziņa ir no lielas, lielas lādes, kurā glabājas bezgalīgs apjoms iespēju, varēšanas, idejas, n-tie kilogrami mīlestības, labestības, smaidi, gaismas klēpji un vēl un vēl un vēl…Tajā glabājas viss, kas rodas Gaismas pasaulē un kas man tik ļoti var noderēt tagad un manā nākamībā.

Tagad es skaidri zinu, ja vien dari, tad vari! Tad var sasniegt visaugstākās virsotnes! Un, ja esi tikusi pāri vieniem kalniem, tad aiz tiem nāk  jauni kalni un jaunas virsotnes. Un  mans stāsts turpināsies, par to,  kā es kāpju augstāk sevī. Katru dienu pa mazam solītim…

Esmu uzkāpusi 100 pakāpienus augstāk sevī, tuvāk savai sirds gaismai, savai patiesajai būtībai, savai dievišķajai dabai arvien tuvāk…

Un, ja kāds man šajā laikā jautā – kā Tu tā vari?! Tad es atbildu – jo es Daru! Kā Tu saglabā savu mieru (un ir bijuši brīži, kad tomēr neesmu bijusi mierīga), kā spēj saskatīt ikvienā tumšā dienā saules gaismu, kā spēj pasniegt roku sagurušajam, kā spēj saņemt Vēstījumus no debesīm un nosūtīt tos tieši tiem, kuriem tas tik ļoti nepieciešams…
Kā spēju es?! RADOT! DAROT! ESOT! DZĪVOJOT! BAUDOT! PIEREDZOT! MĪLOT! SMEJOT! ZĪMĒJOT! IZZINOT! DODOT! PIEŅEMOT! PĀRVEIDOJOT! …

Es pateicos ikvienam, kurš šajā ceļojumā bija man līdzās: savam Mīļotajam par kluso atbalstu un kopējo prieku par paveikto, saviem Meistariem un Skolotājiem, kuri caur savu zinību nodošanu, dara manu Gara spēku stiprāku un manu mīlestības telpu plašāku, es pateicos ikvienai Dvēselei, kura neapzināti pamudināja mani turpināt, kura priecājās man līdzi, kura iedvesmojās un sāka radīt savas mandalas, es pateicos katram Jums, ka esat manā dzīvošanā!

Mijiedarbojoties vienam ar otru un vienam caur otru, mēs radām jauno pasauli Gaismas un Mīlestības piepildītu!

STĀSTS PAR LIELKRŪŽU DABAS TAKU
 
Vai Tu jau plāno savus brīvdienus ceļojumus?!
Tu iesmej – kādi gan ceļojumi šajā laikā?! Nesmej!
Tieši šis ir tas laiks, kad doties ziemu piedzīvot uz Piebalgas pusi, uz Jaunpiebalgas eko saimniecību “LIELKRŪZES”!
 
Kāpēc tieši uz turieni?! Tāpēc, ka es pati tikko izdzīvoju ļoooti sirsnīgu ziemas dienu saimnieku radītajā MEŽA TAKĀ, tāpēc, ka Tur ir ziema īstā, ar dziļu sniegu, aukstumu, kurš ķeras degunā, tāpēc, ka Tur var ievērot visus ierobežojumus un sajusties tik ļoti dabai piederošs, tāpēc, ka Tur mana Dvēsele gavilē…
TUR…aizbrauc, izstaigājies un sajūti, kas būs tieši Tavs, ko Tu TUR piedzīvosi, es ticu, ka tas būs brīnišķīgākais Tavs ziemas piedzīvojums Piebalgas pusē!
 
Šī MEŽA TAKA ir DZĪVA! Tajā ir cilvēku mītas pēdas, kuras veido šo taku. Tajā ir reto putnu daudzveidība. Tajā ir simtgadīgās egles, kuras čukst saimnieka vecvecāku stāstus. Tajā ir neskartās dabas burvība. Tajā ir šķēršļi, kurus pārvarēt var ikviens. Tajā ir pārsteiguma mirkļi, kuri liek elpai aizrauties, jo tie pienāk tik tuvu klāt un raugās Tavās acīs un Tu viņējo acīs un var šos mirkļus iemūžināt savos sirds kambaros vai fotogrāfijās un tie ir tie mirkļi, kuri rada smaidu šajā satrauktajā laikā, tie ir tie mirkļi, kuri dziedinās ikvienu, kad sāpēs…
 
Uzvelc savu ziemas kombinezonu vai vissiltākās ziemas drēbes. Kājās velc siltos vaļenkus, ak, nezini, kas tie ir, tie ir mūsu bērnības vissiltākie ziemas zābaciņi, vēl viņus sauca par “prošaj molodostj”, bet šim laikam ir citi vissiltākie zābaciņi, zini, tam Tur nav nekādas nozīmes, kādos Tu dosies, galvenais, lai kājas siltumā. Ieliec mugursomā termosu ar kumelīšu tēju, kādu laimes hormona tāfelīti (šokolādīti vai no rīta cepto kruasānu) un iebāz kabatā to rīta maizes garoziņu, kuru neapēdi brokastiņās vakar vai aizvakar, kas zina, varbūt kādu putniņu varēsi pacienāt vai kādu kukainīti, kuram ļoti salst…
 
Šī taka ir piemērota ikvienam no 3-103 gadiem, ja vien pats jau, vai vēl, iet kājām. Tie, kuri ratos vēl ir, tos labāk ielikt “ķengursomās”, vai kā tagad tās dēvē - ergosomās vai slingos un stiprajiem tētiem tas būs kā papildus fiziskais treniņš, jo ar ratiem izbraukt būs grūti, drīzāk jau - neiespējami. Bet var paķert līdzi tos “ābolīšus”, kurus mammas vai tēti var pavilkt tad, kad mazais censonis ir saguris, vai arī Tur ir lieliskas vietiņas uz vētrā kritušajiem koku stumbriem, kur piesēst un atvelkot elpu, raudzīties visgarākajās priedēs, kuras tiecas debesīs un sagaidīt atlidojam, varbūt pat zivju ērgli, kurš mājo takai līdzās.
 
Tā ir TAKA, kura gaida ikvienu, kurš vēlas baudīt to NEPIERADINĀTO DABU, sajust DZĪVO ELPU, kura pulsē no retajām koku šķirnēm, no putnu pārlidojumiem, no izbijušā dzelzceļa sliedēm, no savvaļas dzīvniekiem, no sirsnīgo saimnieku DZĪVAJIEM STĀSTIEM un SKANĪGAJIEM SMIEKLIEM.
 
Tā būs lieliska DIENA DABĀ!
 
Nu ko, ir laiks CEĻOJUMAM uz “LIELKRŪZĒM”, Jaunpiebalgā.
Prms tam sazinies ar saimnieci Valentīnu 29146397, lai zini, kurā vietā mežā ielīst, lai pēc kādas pusotras stundas iznāktu arī laukā. 
 
 

STĀSTS PAR 26 ZIEMĀM, PAVASARIEM, VASARĀM UN RUDEŅIEM
MĪLESTĪBAS STĀSYS

Viņus mēs zinājām jau kādu laiciņu. Bijām dzirdējuši stāstus par Viņiem, bijām satikušies garāmslīdošos skatienos, kādos kopradītos notikumos.
Bet Viņus iepazinām vien pavisam nesen. Aizgājušajā vasarā. Vārds pa vārdam, sajūta pa sajūtai, skaņa pa skaņai un saskanējām kopā.
Ir tādi cilvēki, kurus Tu satiec un jūti IR…kaut kas vienojošs, kaut kas pazīstams, kaut kas tāds, ko gribās saudzēt un pieskarties vien ar maigu vārdu, mīlestības piepildītu skatienu…
Starp mums izveidojās tādas citādas satikšanās. Ir ierasti, kad tajos brīžos, kad satiekas dažādi pāri, vairāk sarunājas un uztur to vakara gaitu sievietes ar saviem vārdu birumiem, bet mūsu satikšanās bija citādas – tajās mums visiem bija ko sacīt. Sievas sarunājas ar sievām un pārsteidzošā kārtā – vīriem ir ko runāt ar vīriem. Un katrā mūsu satikšanās reizē, mēs radam radošos sajūtu stāstus. Pēc katras mūsu satikšanās, vēl ilgi varam runāt un pārrunāt un būt tajās brīnumainajās pāru sajūtās, ko mēs paši saradam esot kopā ar Viņiem!
Šoreiz viņi pieteicās ciemos. Vienkārši tāpat. Papunktot.
Tajā dienā, kad klāju galdu, sajūtās sarunājos ar sevi par to, kāda tēma šoreiz mani uzrunā, kas ir tas, kas varētu Viņiem būt saistoša, aktuāla, pārsteidzoša.
Es izvēlējos mīlestību, jo ir taču februāris un kā ierasts, februārī jo īpašāk mēs mīlam sevi un viens otru, jo ir tak Valentīndiena. Hm, nu kāpēc tikai februārī mēs domājām, runājam un daram vairāk to mīlestību?! Tādam ir jābūt arī martam, augustam, oktobrim un arī pelēkajam novembrim?! Lai vai kā, es nepiesienos tai Valentīndienai, bet izvēlos vienkārši mīlestību…lai iet šoreiz mīlestības stāsts!
Izvēlos tik ierasto sarkano – mīlestības krāsu, sirsniņsirsniņas, mirdzošo zeltu…nu, tā, lai viss zaigo mīlestībā! Lai mums visiem ir mirdzoša enerģija! Pavasara sajūta jau gaisā virmo, arī starp lielajām sniega kupenām ir cita elpa…
Radot punktošanai telpu un materiālus, sarunājos ar sevi – hm, nu, ko gan šoreiz viņi varētu sapunktot?!
Varbūt ļaut Viņiem abiem uzpunktot vienu kopdarbu?! Bet līdzi būs mazais puika, tas varētu kļūt nemierīgs, ja abi vecāki aizrausies ar kopdarbu…
Varbūt ļaut viņiem izdzīvot intuitīvo punktošanu – ar acīm ciet…
Nu, kaut kā mani tas neuzrunā, ir sajūta, ka šoreiz tas nav Viņiem, bet skaidri zinu – tam ir jābūt kaut kam īpašākam, nekā ir bijis līdz šim, jo ir jāvirzās tālāk, ir jāiet tālāk.
Nuuu, man tiiik ļoti gribās, lai viņi rada kopdarbu?!!! Man ir arī apaļais audekls, nu gluži tik liels, cik Lieli ir Viņi paši! Hm, vai nav par lielu?! Ir jau vēl rezerve, mazliet mazāks…Vienmēr ir iespējas, vien saredzēt tās.
Esmu pasajutusi, idejas ir, bet, nu labi, atbrauks, sajutīšu, kādas ir viņu vēlmes un tad jau izvēlēsimies to vislabāko radīšanas procesu…
Bet tā mīlestības elpa, plūsma un sajūta manī ir tiiik ļoti, ka zinu, šodien šī enerģija mūs skaus un ieskaus! Lai piepildāmies visi ar to uz nākamo laiku! Lai izbrienam sniega kupenas ar mīlestības elpu!
Viņi atbrauc. Tik ziedoši kā pirmie pavasara ziedi. Tik mirdzošām acīm. Tik skaisti posušies. Kūku lielā kaste. Viņa pārsteigta par galda dekorējumu. Es pārsteigta par sirsnīgajām kūkām.
Mazais puika izvēlējies palikt mājās. Mazliet esmu vīlusies, jo es viņu gaidīju, jo viņš ir mans draugs?!
Un tad Viņi abi dzirkstoši saka – mums šodien 26 kāzu jubileja!!!
Nu, skaidrs, kāpēc mazais puika palika mājās- viņš tak uzdāvināja vecākiem mīlestības vakaru, vakaru būt tikai viens otram! Lieliski!
Nu, vai ziniet, tad tāpēc man tā mīlestības tēma tiiiiiik ļoti virmoja gaisā, tad tāpēc man tās sirsniņas un kopdarbs un nekādi “valentīni”, vienkārši- mīlestība?!
Ak, jē, ciiik es laimīga par to savu sajušanu!
Dzeram tēju, runājam, baudām satikšanās prieku.
Es Viņiem jautāju – un ko tad šoreiz gribēsies sapunktot?! Un Viņi tā kautrīgi – mēs tā kā domājam, ka varētu kaut kādu kopdarbu šoreiz. Ak mī un žēl, nu ja!!! Jā, jā, jā!!! Arī es tā domāju!
Nu, kā tā var būt – nezināt neko un sajust VISU?! Tā var…ja vien esi sirdstelpā, ja vien esi mīlestības plūsmā, ja vien ļaujies sajūtām!
Viņi radīja savu Nākamības mīlestības stāstu savam Jaunajam kopdzīves gadam! Jā, nesolot gaismas pilis un mūžīgu mīlestību vēl 26 gadus, vien apsolot vēl gadu, vēl vienu piesātinātu, krāšņu kopības gadu Būt šajā mīlestības, pieņemšanas, radīšanas laukā, kurā Viņi jau IR!
Caur pateicības plūsmu par piedzīvoto, par jau kopradīto, Viņi devās tālāk, radīt savu pārpilnības lauku nākamībai!
Viņš kā īstens vīrs, ielika pamatus Viņu būšanai. Viņa, kā maiga naktsvijole, tiecās Viņa pamatus piepildīt ar maigumu, rāmumu un atbalstu. Viņi bija katrs pats un abi kopā. Kad Viņš veidoja savu stāstu, tad Viņa klusiņām raudzījās uz Viņu…Viņš ik pa laikam lūkojās uz savu Mīļoto, kā viņa savā sievišķā stiprumā veido mīlestības upi... Ik pa laikam Viņu rokas savijās, ik pa laikam, Viņi raudzījās viens otrā, ik pa laikam Viņi sarunājās, ik pa laikam, klusējot uzlūkoja viens otru, sajūtot viens otra sirdspukstus. Ik pa laikam viņu zeltnešos iemirdzējās gredzeni, kā apliecinājums Viņu savienībai. Ik pa laikam…
Caur Viņu stāstu varēja sajust brīvības alkas, punta lidojuma augstumus, bērnu mīlestībiņas un Viņu pašu radošuma uzplaukšanas mirkli…Tas bija laiks, kurā Viņi ļāvās, uzticējās, pieņēma, uzdrīkstējās, iedrošināja, kurā Viņi rotaļājās, kā mazi bērni smilšu kastē, kurā viņi veidoja savas mīlestības tērcītes, sapludinot tās vienkopus uz 27 ziemu…
Telpā smaržoja hiacintes un dzeltenās tulpes vēstīja pavasara dvesmu…Viņi bija atveduši pilnu klēpi pavasatra! Viss, pilnīgi viss pauda Mīlestības stāstu!
Manās acīs reizēm iemirdzējās asaru pērles, vērojot Viņu acu skatienus, Viņu pieskaršanos viens otram…Tik trausli un tik patiesi! Tik ĪSTI!
Vai Tu spētu raudzīties savā Mīļotajā pēc 26 kopā pavadītiem gadiem ar dziļu, cieņpilnu skatienu un klusībā izteikt apstiprinājumu, ka Tu esi mans Dievs un es Tava Dieviete?! Vai spētu?!
Viņi devās prom stipri pēc pusnakts. Es lēnām kārtoju telpu un baudīju šo mīlestības stāstu, kā visgardāko desertiņu…pa vienai smalkai tējkarotei, vēl pa vienai…izgaršojot katru kumosiņu…tiiiiik vērtīgs un baudāms ir šis Stāsts!
Šodien hiacintes smaržo vēl stiprāk, tulpes plaukst un es zinu, ka kaut kur pasaulē, kāds brīnišķīgs Pāris ir pacēlies mazliet virs Zemes, tā mazliet pieskaroties ar pirkstu galiem pie Debesīm un viegli ar pirkstu galiem pie Zemes, starp krūtīm viegli pukstot Viņu satrauktām sirdīm, par to, ka Viss ir atkal sācies no jauna…jau šodien Viņi sāk radīt savu attiecību stāstu jaunā vibrāciju līmenī, jaunā attiecību posmā!
Un Viņiem ir Viss, lai šis stāsts iedvesmotu ikvienu, kurš satiksies ar Viņiem, kurš vēros un baudīs Viņu kopesību!
Viņi ir viens otram, pateicībā, pazemībā, pieņemšanā, ticībā, radīšanā, klusēšanā, skanēšanā…
Viņi IR savā mīlestības upē iekāpuši līdz ausīm un vēl vairāk…Lai ir! Tā ir ļoti, ļoti labi!
Mīļie, lai izdodas! Lai piepildās visi labie nodomi, kurus sapunktojāt savā Nākamības mandalā! Lai Jūsu krāšņais attiecību stāsts turpinās…arvien mīlošāks un mīlošāks!
Šis ir Laiks, kurā dzimst jaunas tradīcijas, šis ir laiks, kurā veram vaļā savus neizzināmos, nebeidzamos iespēju kambarus. Šis ir laiks, kurā ārpasaule nenolaupa mūs! Šis ir laiks, kurā esam viens otram. Tā patiesi un no sirds, tā PA ĪSTAM esam viens otram! Tiiik vērtīgs ir šis laiks!
Ar mīlestību radi savu februāri! Tevī ir VISS, lai mīlētu…sevi, savējos, pasauli sev apkārt! Iemīli savu dzīvošanu!
31.janvāris 2021.gads
Svētdiena
Velmeri, Vidzemē
 
Izraksts no manas dienasgrāmatas:
 
Tā, lūk, griežas dzīves rats,
Tā, lūk, griežas dzīves rats,
Klāt ir atkal jaunais gads, jā, jaunais gads!
Vēl tikko skandējām šo senseno dziesmu katrs savās mājās, katrs savās domās un būvējām jaunas ilūziju pilis par to, kāds gan varētu būt šis jaunais gads, kāds būs šis janvāris?!
Ak, nu jā, janvāris vienmēr ir bijis tas klusais mēnesis, kad pēc spožās svētku svinēšanas ļaudis atpūšas, lielveikalu pārdevēji pavisam netraucēti pucē savas vitrīnas un kārto pāri palikušās preces, jo jaunais pievedums būs pēc kāda laika, bet no iepriekšējā pieveduma palicis vien tas, kas ne pavisam nav iekritis pircēju groziņos svētku iepirkšanās drudzī, cilvēki atpūšas no veikalu šturmēšanas un viņi ļauj veikaliem atpūsties no sevis, sētnieki agrajos rītos zīmē sniega eņģeļus uz trotuāriem, grāmatveži jau rullē piedurknes, lai gatavotos gada pārskatu sacerēšanai, liels vairums ļaužu raksta vēlmju listes un sāk spodrināt sporta apavus jaunajām apņemšanām…
Janvārī gads sāk griezties tā palēnināti, kā slo-mo opcijā.
Šogad viss ir pavisam citādāk. Un kas zina, varbūt turpmāk tā būs vienmēr?! Kad pārdevējas varēs svētku vakarā sapucēties savai ģimenei, kad janvārī ģimenes varēs izbaudīt ziemas priekus, kad bērniem nebūs aizmigušiem jādodas pa sasnigušajām ielām uz agro rīta stundu, kad vīri netrauksies savos auto uz pirmdienas rīta sanāksmēm, kad māmiņas...hmmm, ko nu šoreiz teikt par māmiņām?!
Šobrīd daudzās mājās māmiņas gūst vispilnīgāko pieredzi plaša profila sertifikācijai, viņas ir kļuvušas par skolotājiem, IT speciālistiem un mācību pārzinēm, par šefpavāriem un psihoterapeitiem, par masieriem un frizieriem, par mediatoriem un…Mīļās mammas, Jūs variet vienoties ar saviem darba devējiem (bērniem un vīriem) par pusdienlaiku vismaz stundas garumā katru dienu, pat, ja tas būs vēlvakarā, kad visi jau liksies pie miera, Jūs variet vienoties ar viņiem par to, ka nedēļā Jums būtu nepieciešama vismaz viena brīva diena, pilnīgi brīva, kad aizveriet durvis aiz sevis, uz kurām ir uzraksts – Slēgts līdz rītam!, un tās patiešām arī neatvērt, kad mazie grabinās pie tām durtiņām, vai arī aizdoties dziļā mežā izbaudīt piesnigušās egles vai iekrist sniegā un laimē raudzīties debesīs un nedomāt pilnīgi neko, neko…Jūs variet! Jo kā sacīts tajā sensenajā dziesmā “…kal sev laimi cilvēk, kal sev laimi, cilvēk, PATS…”.
Un iespējams, kāda tagad noburkš pie sevis, nu ja, tā var runāt tikai cilvēks, kuram nav mazi bērni, kuram dzīve ir medusmaize…Jā, jā, jo pati vien to esmu saradījusi! Izkalu to laimi pati, ar savām mācībstundām.
Bet šobrīd labprāt esmu līdzās tiem, kuriem rit nevienkāršs pārbaudījums. Esmu līdzās ar atbalstu, ar iedvesmu, ar pieņemšanu, ar izvešanu mežā, ar telefonisku apskaušanos, ar fotomirkli, ar aizsūtītu iedvesmas ziņu…vienkārši līdzās…just un sajust…pasniegt to silto roku, kad cilvēkam dikti salst, pateikt tai māmiņai, ka viņa ir visbrīnišķīgākā sieviete pasaulē, kad viņai gribas mesties āliņģī un nekad vairs neizpeldēt no tā, esmu līdzās, lai noturētu…pie saprāta, pie sirds mīlestības…jo viss reiz pāriet…arī šis laiks pāries…Un mēs visi būsim citi! Daudz, daudz labāki, daudz, daudz Lielāki (he, he, un arī burtiskā nozīmē apaļāki), daudz, daudz pieņemošāki, daudz, daudz…cilvēcīgāki!
Laiks kaut kur steidzas…Vai uz pavasari?!
Vēl tikko bija 1.janvāris, bet, skat, jau 31.janvāris?!
Reizēm ir tā, ka tās tehnoloģijas tiešām sāk tracināt, bet tad nāk tie skaistie mirkļi, kad varu pateikties tām ierīcēm, ka bijušas man līdzās tajā mirklī, kad ieraugu mirkli, kuru gribās saglabāt, tām dienām, kad vajag iedvesmu, kad mana telefonkamera ir līdzās tieši tad, kad sniegs krīt tiiik lielām pārslām un es nezinu vai vēl kādreiz tā snigs, kad upe rotājas savā ahāta greznumā… ir tikai šis mirklis… Un, ja nu tā patiešām notiek, ka pēc 50 gadiem vairs nebūs uz planētas Zeme ziemas, nebūs sniega un lāsteku nebūs, nebūs sniega piļu un sniegavīru?! Varbūt šie mani ziemas fotomirkļi būs kā dārgākais vēstures apliecinājums, ka toreiz, tālajā 2021.gadā bija sniegs līdz ceļiem un vēl augstāk, ka Vidzemē sniegs krita un krita bez mitas, ka vakardienas iztīrītās taciņas nākamajā rītā pat nevar ieraudzīt, ka sniega lāpstas cilāšana ir mans efektīvākais fitnesa treniņš, ka…Un, ja nu tā būs?! Paga, paga, ir 2021.gada 31.janvāris un tagad IR ziema! Ziema īstā! Un, pat, ja tā nebūs, man patīk bildēt ziemu, man patīk saglabāt tos mirkļus, kuros mana Dvēsele gavilē un jā, man patīk ar tiem dalīties, lai iedvesmotu ikvienu, kurš šajā mirklī apstājas, lai ielūkotos manā sajūtu pasaulē.
Re kā, arī es gribu pasteigties un kaut uz mirkli iedomāties, kā varētu būt tajā nākamībā, nu gluži kā Laiks, kurš steidzina mūs doties tālāk un tālāk un vēl tālāk…Bet, ja nu Laiks zina, ka mums vēl tik daudz ko ir pieredzēt?!
Šķirstu janvāra fotogaleriju un pateicībā smaidu, ka mans janvāris ir bijis gana piepildīts!
Šī būs mana šī gada jaunā apņemšanās – katru mēnesi savilkt sajūtu un foto mirkļu bilanci. Tā, lai gada beigās jau veidojas kopotie raksti. Tad tajos kopotajos rakstos būs tie mazie, smalkie, sudrabotie mirklīši, kuri iemirdzas, kuri ietrīsas, kuri ieskanas tikai uz mirkli, par kuriem gada beigās pat neatminos…
Janvāri, Tu esi bijis tieši tāds, kādu es pati to radīju: ar krāsām, gaismām, skaņām, dabu, ziediem, kopābūšanu un sniegu, tiiiik daudz sniega, kā bērnībā, ar skumjām un prieku vienu viet, ar pārdomām un dziļām, dziļām domām, ar radīšanu un baudīšanu, ar trīsuļojošu svētku prieku un ar netveramām klusuma pauzēm, ar sirdsiltām satikšanām un ar neizrunātām izšķiršanām, ar rīta rituālajām stundām un vakara vīgriežu tēju, ar kamīna kuršanu un grāmatu lasīšanu, ar lielpilsētas dzīvoklī nokaltušām puķēm un pelīšu ķeršanu lauku mājā, ar jaunām kleitām, ar ziediem, ar pirtsvakariem un saules sārtiem rītiem, jā, jā, tādi arī bija janvārī, ar jūras viļņošanos un debesu švīkāšanos, ar mikrotraumu, ar manu retrītu un garīgo askēzi, ar pārsteiguma dāvanu saņemšanu un ar dāvanu dāvināšanu, ar manu mandalu izaicinājumu, arī ar paburkšķēšanu un slinkumiņu, ar visu to, kas piedien cilvēkam un dzīvošanai…
Es no sirds pateicos ikvienam cilvēkam, ar kuru esam satikušies, pieskārušies viens otram caur sajūtu mirkļiem, ikvienam ar ko esam smējuši un raudājuši un gājuši un bulciņas ēduši, ikvienai vietai, kurā esmu pabijusi, ikvienam mazajam, mazītiņajam un lielajam, vislielākajam Notikumam! Jūs mani Lielāku radiet!
Janvāri, es pateicos Tev, ka biji mans draugs! Nu, Tevi, iesaiņoju savā atmiņu lādītē uz palikšanu.
***
Foto un video no personīgā arhīva
***
Ja rodas vēlme pārpublicēt kaut vai rindkopu no mana sacītā, dari to, tikai vispirms, lūdzu, saskaņo ar mani, vai arī ieliec atsaucē manu vārdu. Tā mēs veidosim cieņpilnas attiecības, pateicos!
STĀSTS PAR ĪSTU ZIEMAS DIENU CARNIKAVAS JŪRMALĀ 
 
Šodien ceturtais saules rīts! Kas to būtu domājis, ka kādreiz sākšu skaitīt saulainos rītus?! Tā ir cita pamošanās, cits dienas ritums, cits prieks un citi piedzīvojumi. Viss saules apmirdzēts un sniedziņa dimantiņiem apbērts. 
 
Rīgā termometra stabiņš, šķiet, nonācis savā viszemākajā punktā, nu, vismaz pēdējo gadu laikā, šorīt rāda -23. Sen, sen nav bijis tik auksts. Ir prieks, ir neaprakstāms prieks, ka IR ziema īstā!
 
Kā ir būt pie jūras šādā aukstumā?!
Fantastiski!
Carnikavas pludmale ir pārvērtusies par gājēju bulvāri. Uz vienu dienu? Vai tomēr uz katrām brīvdienām? Varētu jau doties arī tālāk no pilsētas, bet šķiet, šajā skaistajā laikā būs visur sastopami ziemas baudītāji. Un galu galā, visiem taču vietas pietiek…
 
Sals dara savu, tas cilvēku sejas ir paslēpis lielajās, biezajās šallēs un tad jau tie vārdi paliek neizrunāti un katrs var klausīties gurkstošajā sniegā, krakšķošajā ledū un viegli viļņainajā jūrā…Ir tāds apbrīnojams miers pie jūras! Tikai elpa saredzama, sajūtama un tā reizēm viegli sanot aizraujas, no dievišķā skaistuma sasalušajā ledusgabalā, saules apmirdzētajā sniegpārsliņā, no dažādajām debessmalām, no tās brīvības, ko sniedz plašums…Mans iekšējais plašums, kuru sajūt manā ārējā pasaulē! 
 
Tā ir mana iedvesma caur fotoobjektīva aci noķert tos mirklīgos mirkļus, kuri ir tik gaistoši…nu, gribās taču tos noturēt un paturēt un sajusties kā dievišķi skaisto mirkļu kolekcionāram?! Un tā ir mana bagātība, tie ir mani sniegpārsliņu miljoni…
 
Visvairāk ļaudis izgājuši vienkāršā pastaigā…kāds izvedis vīru pastaigā, cits savu suni, vēl kāds tikko saticies pirmajā randiņā un ļoti izveicīgi cenšas dāmai pasniegt roku, kad tās smalkie papēdīši paslīd uz ledus. Uz mirkli aizdomājos – nez, vai viņa zināja, ka viņu randiņš nebūs vis bruģēta vecpilsētas ieliņa, bet gan ledus kalni?! Kaut kur tālumā pāris mājsaimniecības triec jokus par to, kā viņu mājā tiek izdzīvots šis citādais laiks, bet tepat līdzās, mazuļi būvē leduspilis, šķiet, māmiņai beeeeidzot ir miers, viņa var ieelpot rāmo gaisu, domāt vai nedomāt neko, viņa var iet savus padsmit soļus nostāk, jo ar vienu aci jau tomēr tie mazuļi jāvēro, bet viņa šajā mirklī sajūtas pilnīga, tikai sev piederoša…Arī tētis ir līdzās, viņš gan pīpē, varbūt nopīpē savu stresu…viņi visi ir kopā un tomēr atsevišķi, katrs savā brīvības telpā, katrs savā kūpošajā elpā…lai vakarā atgrieztos mājās un savu brīvību iesaiņotu četrās sienās, lielākās vai mazākās, augstākās vai zemākās un tomēr sienās…Bet jūra, debesis un zeme, viņiem šajā mirklī dāvā plašumu!
 
Šķiet, esmu sailgojusies pēc jūras. Tādas sasalušiem krastiem, zilām debesīm…Un gluži kā mazs bērns, lecu no viena ledus gabala uz otru, pieliecos pie vienām ledus veidotām kolonnām un jau tajā pašā mirklī ieraugu citas…un tās visas tik greznas un varenas. Kā mazs bērns cenšos pabakstīt to ledu, cenšos norāpties no tā tuvāk ūdenim, he, nu gluži kā mazulis, neapjaušot sekas, kas varētu draudēt, ja nu tomēr ielūst, ja nu tomēr tur ir dziļāks, nekā izskatās…Un tomēr, tomēr, to visu daru ar gudrību, ar savu lēnprātību šajā vietā un laikā, jo to man lieliski māca mans Mīļais, kurš sajūt it visu sevī un sevi it visā! 
 
Akkkk, smaiduuuu, Dvēsele gavilē no pārpasaulīgā greznuma, no dimanta putekļiem, kuri birst no gaisa, no savas būšanas ziemā īstajā!
 
Un varbūt kāds pretīmnācējs aizdosies mājās un teiks, es šodien satiku kādu dāmu, kura smaidīja…tā vienkārši – smaidīja, un man likās, ka viņa ir patiesi laimīga?! Varbūt, kāds tā sacīs…Jo viņa patiesi ir laimīga!
 
Starp mirkļiem un ledusgabaliem, steidzu sūtīt jūras krāšņumu uz Āfriku, kur kāda brīnumjauka latviešu ģimene saulē karsējas un bauda mūžīgo vasaru…Lai tiek arī viņiem īstā ziema! Lai viņu meitēni zina, ka ziemā ir sniegs un ledus, ka ziemā var slidot un pikoties, ka ziemā salst, tā ļoooti salst…
 
Kad diena iet uz rietu, laiks doties mājup…Akkk, kaimiņmašīnai notikusi ķibele – auto pults baterija sasalusi, tā klusē un neatsaucas uz viņa pirkstu aicinājumiem nopīkstēt, nu, viņi netiek tajā iekšā. Mana sirds ir vaļā un joprojām ar smaidu uz lūpām, piedāvājos viņiem izlīdzēt – aizvest līdz benzīntankam vai veikalam pēc jaunas baterijas, piedāvāju termosā karstu cidoniju dzērienu, lai sasildās…Tieši tik vienkārši ir pasniegt siltu sirdi sasalušā rokā…Un viņiem par to ir neērti, bet es smaidu, jo man tas ir ļoti, ļoti ērti…tik ļoti cilvēcīgi ērti…Un viņiem ir grūti noticēt, ka kāds var tik vienkārši palīdzēt?! Un viņu acīs pārsteigums, ka es vēl pie veikala pagaidīšu un aizvedīšu arī atpakaļ pie auto?! Bet kā gan citādāk, man ir svarīgi, lai viņiem ir labi, lai viņiem ir silti, jo arī man, tad būs silti un labi…Mēs visi esam viens, ja kādam salst, salst arī man…Tāda ir mana sirdsmīlestība! Tieši tik vienkārša, tieši tik plaša, tieši tiiiiiiiik…brīva!!!
 
Šķiet, esmu nopelnījusi sevi apbalvot arrrrr…..ar kādu putukrējuma cepurīti uz karstas, karstas vafeles… Hmmm, nu neesmu es Par tām vafelēm, beeeet, es esmu PAR darītājiem!
Nu, kas var būt labāks par autofurgoniņu, kurā divi izveicīgi, jauni puiši piedāvā dažādus gardumus, dažādām gaumēm: burgeri ar tādu pildījumu un burgeri ar šitādu, karsta zupiņa uz ugunskura vārīta, vafeles ar putukrējuma cepurītēm un tēja un karstvīns…Cepuri nost šefpavāram uz riteņiem! Var jau salikt rokas klēpī un dusmās sarunāties ar valdību, var kliegt, cik viss ir nepareizi…Bet var arī radīt jaunas idejas, var realizēt instagramīgās un pinterestīgās “ārzemju” idejas tepat, šajā zemē un dāvāt cilvēkiem tik baudīgus vēdera priekus! VAR!!! Un tā būs viņu izaugsme un pieredze šajā citādajā laikā!
 
Mājupceļš - saules gaismas staba izgaismots! Tiiik sirreālistisks saulriets! Es un Tu un Tu un ikviens no mums, kurš ierauga, kurš sajūt, kurš paceļ Dvēseli augstu, jo augstu, tiek apbalvots ar neparastu saules rietu – koši sarkanu saules gaismas stabu?! Mistika?! Vai Zemes un Debesu savienošanās?!
 
Un tam pa vidu Tu, Cilvēk, ar savu Dvēseles gaismu, bet varbūt ar saviem kreņķiem, ar savām sūdzībām, ar neizdošanos un nemīlestību?! Kas esi Tu starp Debesīm un Zemi?!
Es?! Es Dieva bērns, kurš laimīgs šajā Zemē!
 
Tiiik ĪSTA diena ĪSTĀ ziemā!
 
P.S. Un tad es ieraudzīju karti par pārsteigumu sev - es esmu aizgājusi līdz pus Gaujai?! Hmmm, šķiet, Gauja nebija aizsalusi?! Vai tiešām es jau protu iet pa ūdens virsu???!!! 
 
STĀSTS PAR IERIĶU DZIRNAVU GAISMAS PARKU
 
Ieriķos,  Vidzemē 
03.01.2021.
 
 
Kādā dienā sajutu, ka esmu saskumusi...nu, tik ļoooti saskumusi, ka pietrūka iedvesmas neskumt...
 
Bet man pietika griba saspuroties un rast iedvesmu ārpus savas sētas. 
 
Likās, man pietrūkst gaismas. Man vajag GAISMU! 
 
Un es devos uz Ieriķu dzirnavām, kur brīnišķīgi cilvēki rada vietu, kurā pašiem tīk būt un, kura iedvesmo un priecē daudzus, jo daudzus cilvēkus...arī mani!!
 
Kas tā bija par baudu, mmmm...
 
Tajā sestdienā bija ļoooti auksts! Ieriķu gaismas parkā dega ugunis! Daudz ugunis...  Vietām tā bija pavisam karsta, vietām tikai krāsaina, citviet tā bija paslēpusies zem tiltiņa, bet kādā koka zara tā apspīdēja seju, kā visspožākais mēness aukstā ziemas naktī...Visi ceļi un meži guņiem pilni! 

Arī cilvēku bija daudz. Likās, ka ir sabraukusi vai visa Latvija un arī tuvākā pierobeža no Pleskavas puses... Lai to ļaužu pūli nesajustu, lieliski palīdz distancēšanās! Man itin neviens netraucēja bildēt un bildēt un filmēt, vietām es uz ceļiem nometusies, vietām viegli balansējot starp iekrist ūdenī vai tomēr šoreiz vēl nē, lai tikai tuvāk tiktu tam ūdenim un ugunij, lai šo savu ieraudzījumu varētu nodot tālāk tiem, kuriem nav iespēju aizkļūt līdz Ieriķiem...Reizumis aiz manis jau pulcējās ļaužu plūsma, bet neviens nepukstēja, nu, vismaz skaļi, neviens nespraucās man garām, visi priekpilni baudīja šo lielisko dāvanu, ko sarūpējuši dzirnavu ļaudis. 
 
Tā ir bauda Dvēselei! Tas ir mirklis, kurā Tu sajūti sevi smaidam un priecājoties, gan tur esot, gan vēl ilgi pēc tam...Tā ir gaismoti smeķīga pēcgarša, kas seko līdzi vēl ilgi, ilgi...
Un mana IEDVESMA ir atgriezusies! Un ir miiiilzīgs PRIEKS par cilvēkiem, kuri DARA! Un GAISMA IR!!! 
***
Un tās karstās smalkmaizītes, hmmm, tās karstās, kafejnīcā uz vietas ceptās maizītes grūti gan nosaukt par smalkmaizītēm, jo tās ir lielas un ļoooooti gardas. Nepaskrien garām kafejnīcas tirgotavai, tas ir to vērts, izstāvēt garu rindu, lai pēc tam palutinātu garšas kārpiņas ar dievīgām biezpienmaizēm, kanēļmaizītēm vai karsto gaļas pīrādziņu...
***
GAISMA IR!
Ieriķu dzirnavās GAISMAS parkā GAISMA IR!
***
No sirds pateicos ikvienam, kurš rada šo brīnumaino vietu, kurš aizdedzina lāpas, kurš uzliek prožektorus, kurš labo brīnišķīgos tiltiņus un koka kāpnes, kurš veido dzīvnieku skulptūras, kurš zāli pļauj un atkritumus savāc, kurš veido sveču sienu, kurš metāla bundžas pārvērš par dizaina elementiem, kuros svecēm būt, kurš cepj smalkmaizītes, kurš tirgo biļetītes, kurš piegādā produktus, kurš rullē mīklu, kurš to visu savāc vienkopus, kurš naktīm neguļ, lai domātu, kā būt šajā nevienkāršajā laikā, kurš viņus iedvesmo Būt ...Es pateicos ikvienam cilvēkam, kurš ir piederīgs šai brīnumainajai vietai, kur ikviens var gūt iedvesmu savai priecīgākai būšanai! Pateicos Jums visiem!
***
Vai Tu jau zini, ko darīsi šajā sestdienas vakarā (23.janvārī)?! Varbūt uzvelc savu ziemas jaku un biezās kombinezona bikses, ietinies lielajā ziemas šallē, uzvelc uz ausīm savu ziemas micīti, uzvelc vecmāmiņas dūraiņus un paaicini līdzi savu mājsaimniecību un dodieties izbaudīt šo lielisko, krāsaino un spožo ziemas Notikumu! Un nebaidies no cilvēkiem, vien esi piesardzīgs pret sevi un arī citiem...Daba parūpēsies par Tavu veselīgo spēku! Hei, iemet kabatā kādu skanošo, lai tās saldmaizītes vari noēsties un varbūt karsto dzērienu vēl paņemt, nu, tā, lai ir baudīgi...
Noteikti neņem līdzi ragaviņas, slidas, īgnumu, neapmierinātību, burkšķīti...tie visi, lai atvelk elpu no Tevis...oi, mīļās dāmas, arī papēžu zābaciņiem ļaujiet palikt mājās, tā Jums pašām būs daudz, daudz ērtāk...
 
GAISMA IR Ieriķu dzirnavās!!!
 
P.S. Visi foto-video operatori, vizuālie mākslinieki-mans video salikums nepretendē uz Lielajām balvām...tas ir personīgai lietošanai...manējai un varbūt arī Tavējai...kā sacīt jāsaka - esi vienkāršāks un tauta pavilksies...bet, ja nopietni, tad es patiešām sākotnēji nebiju plānojusi taisīt šādu vizuālo materiālu, tāpēc arī pietrūka horizontālo bildīšu un ir tieši tādas, kādas nu bija...Bet pēc šī baudījuma es skaidri sapratu - ar to ir jādalās! Tad nu, pieņemot to tieši tādu, kāds tas ir...No sirds radīts!