Jan. 31, 2022

PATEICĪBA JANVĀRIM

par baltumu,

par sauli,

par satikšanām,

par sirdsradītām vietām,

par nosarkušām debesīm,

par sniegputeņiem un virpuļmākoņiem,

par dūrainīšu savienošanos,

par pērlēm un akmeņiem,

par jaunām pieredzēm un

par Visuma dāvanām!

Janvāri, Tu esi pozitīvais tips, pateicos Tev!

#janvāris2022 #labosajūtumājvieta #punktiņmandalas #labosajūtumājvietaspārgājieni #radītsavurealitāti

Jan. 22, 2022

Sestdiena

Rīga

DABA.MŪZIKA.MIERS.

Mana ziema smaržo pēc laimes. Pēc tās mazās laimes,

kura ir tik liela, ka var sasildīt ikvienu sirdi. Pēc tās laimes, kuru radām paši.

Pēc tās laimes, kura mīt mazās būdiņās. Pēc tās mazās – lielās laimes, kura liek as’ru pērlēm ritēt pār vaigu, jo sajūti, kā sirds stīgas viegli ietrīsas…Pēc TĀS laimes, kurā savienojas sirdsbūšanas.

Laukā virpuļo sniegputenis, ielas apgaismes lukturis lūkojas

logā, kā liela mēness bumba, sniega pārslas pieskaras loga rūtij, it kā vēlēdamās iekļūt telpā, lai sasildītos.

Telpā mirdz gaismiņas, daudz mazas gaismiņas. Sveču

gaisma un siltums viegli piepilda telpu. Mazliet smaržo pēc pavasara. Un tomēr ir ziema. Tik skanīgi klusa rit mana ziema. Telpā esam vien daži ļaudis un Viņš.

Viņš, kurš spēlē ģitāras stīgas un reizēm, tik ļoti reizēm liekas, ka viņš pieskaras manām un citu sirds stīgām. Un tad lūpu kaktiņi savelkas smaidā, vai pār vaigu norit kāda asara vai viss ķermenis tiecas izslieties mazliet augstāk, lai pieskartos zvaigznēm un savienotos ar tām.

DABA.

Aizverot acis dzirdi, kā putniņi vītero un tie, it kā rotaļādamies ar ģitāras skaņām, spēlē sasaukšanos. Tāds viegli vīterojošs miers ir sajūtams telpā. Uz mirkli pavīd vasaras rīts ar sārti austošo sauli…Un šķiet, visas robežas zudušas – ziema un vasara, rīts un vakars, mūziķis un klausītājs, mēs visi esam vienā telpā un laikā un visi esam līdzās… Pavisam maigi un lēnām mēs nonākam pie upes. Tā burbuļo ar un caur mūzikas skaņām, tā ielīst manī un izskalo mani tīru…Tik tīru, ka mazliet aizpeldu Tur, kur nav

ne sākumu, ne beigu, kur Viss ir Tagad…

MŪZIKA.

Viņš to tik viegli tver savās rokās. Pieskardamies tai tik virtuozi, tik rotaļīgi un mazliet varbūt koķeti…Ģitāra ir Viņa instruments, caur kuru Viņš pauž savu dvēseles mieru, prieku un būšanu. Reizēm Viņš saka, ka īsti nesaprot, ko pats saradījis un tomēr šķiet, ka Viņš lieliski visu saprot, kā uzrunāt mūsu sirds elpu. Te ir satikšanās ar Cilvēku, kurš nevar nedarīt to, kas Viņam ir jādara. Un tā ik pa laikam Viņš spēlē uz ģitāras stīgām, pieskaroties sirds stīgām.

Vienā mirklī man bija sajūta, ka tūlīt, tūlīt mana sirds izkāps laukā, šajā sasildītajā telpā un griezīsies vieglā virpuļdejā, varbūt kopā ar sniegpārsliņām, varbūt ar sveces liesmiņām…bet tā tik ļoti

sajuta šo mūzikas pieskārienu, tik ļoti…

MIERS.

Es šonakt gulēju tik saldā miegā! Šķiet, kā gan

cilvēks var gulēt tik dziļā un mierīgā miegā, ja laukā puteņo, ja laukā satraukums par to, ka Nekā nav un, ka ir Tik daudz liekā, nevajadzīgā un nemierīgā?! Var!

Ja mana sirds ir mierpilna un rāma, ja esmu sasildījusies brīnišķā sirdsbūšanā kopā ar sirdscilvēkiem. Ja esmu savienojusies ar telpu, kurā mīt kaut kas no pasakas, ja esmu…Ļāvusi savā dzīvē notikt brīnumiem!

Šis ziemas vakars, kādā Mārupes šķērsielā, mazā, mazā

būdiņā, kurā mīt sirdssiltums, spēj radīt vēl dziļāku mieru sevī. Spēj atkal un atkal noticēt tam, ka laime ir šie mazie mirkļi, kuros viss ir vienkāršs, jo mīlestība ir vienkārša.

Viņš - Ēriks Upenieks, ir tas burvis, kurš uzbur šos

mierpilnos ģitāras skaņu klusuma vakarus. Viņš spēlē vienam, diviem, trijiem, desmitiem un piecdesmit ļaudīm…Jo Viņš to nevar nedarīt. Viņš dara to no sirds!

Sirdsskaņai robežu un neiespējamību nav.

Sirdsbūšanām ir Viss!

Ir DABA!

Ir MŪZIKA!

Ir MIERS!

Ir TELPA!

Ir LAIKS!

Iram arī mēs!

Sirdsmīļa pateicība Mākslas istaba "Oui" un Ēriks Upenieks par šo mazo-lielo laimes vakaru Mārupes šķērsielā, saputinātā ziemas vakarā, ģitāras skaņu pasaulē!

Tas bija KOSMOSS!!!