*****

Mar. 1, 2022

28.februāris 2022.gads
Pirmdiena
Rīga


MIERS


Šis vārds man ir lielais transformātors un tad, kad šī gada 29.janvārī uzsāku savu ikvakara praksīti, rakstot vārdu MIERS, vairāk kā pustūkstoti katru vakaru, vienā vakarā 504, citā 549 sarakstīti vārdi, tajā mirklī tas bija vajadzīgs man. Un cipariem te nav nekādas nozīmes, vien prāts saka – tas ir daudz, sirds saka - dari. Tik ļoti tas bija vajadzīgs man pašai.

Sirds nojauta, toreiz, pirms 10 gadiem, šis vārds ienesa manā dzīvē lielas pārmaiņas, ļoti lielas. Pateicoties tam, ka toreiz es skaitīju katru dienu 252 reizes šo vārdu, es esmu šeit, kur esmu tagad –es esmu SAVAS DZĪVES RADĪTĀJA!

Es ļāvos savai tā brīža vajadzībai un mēģināju sajust, kas ir tas, ko TAGAD šis vārds manī transformēs?! Un, protams, es neko nevarēju “izpīpēt”, jo esmu sirdsplūsmā un paļāvībā.
Tagad, kad man jau rit 31 diena rakstot vārdu miers, TAGAD es sajutu, kāpēc man tas bija tik ļoti vajadzīgs. Un, ja vien es saprotu un sajūtos, ka es esmu visa pasaule un pasaule esmu es, tad TAGAD šis vārds MIERS ir vajadzīgs VISIEM!

Man daudzi jautā, vai es neatcelšu savas meistarklases, retrītrus?! Kāpēc?! Kāds tam ir iemesls, lai es tā rīkotos?! Pasaules notikumi – ir citu cilvēku atbilde.

Manējā – ES TURPINOS. ES TURPINOS SAVĀ MIERĀ! Re, kāpēc man tas bija jāsāk tik laicīgi darīt, kāpēc man bija jāpieraksta vairāk kā 16 tūkstoši vārdu MIERS, tieši tāpēc, lai tagad, kad apkārt ir nemiers un trauksmes, lai TAGAD es savā iekšējā mierā esot, savās meistarklasēs spētu vairot MIERU citu Dvēselēs! Un ziniet, izdodas!

Es šajā laikā, esot savā iekšējā mierā, turpinos radīt. Turpinos būt tajā, kurā es esmu vislabākā versija, kurā es visvairāk varu dot Pasaulei laba.

Vakar sanācām kopā Gobas dejas Gaismas un Miera aplī. Nē, pilnmēness vēl nav, bet ja vien dzīvo pēc sirds sajūtām, tad viss notiek tajā laikā, kad atnāk impulss.

Sajutu impulsu savienoties šajā Zemes dejā ar sievietēm, ar meža mieru, ar ļoti, ļoti zvaigžņotām debesīm, ar mūsu katras sirdsgaismu un mīlestības telpu, lai šī mūsu gaismasdaļa ievibrē visu planētu Zemi.

Gobas deja – deja Zemei, deja Mieram sevī un pasaulē! Šīs dejas sākotne ir Černobiļa. Černobiļa ir Ukrainas daļa. Mana sajūtu un notikumu sakritība, ka tieši TAGAD ir laiks šajā dejā savienoties?! Iespējams…Bet visdrīzāk sirdsnojauta! Un tā man ir stiprāka par prāta aktivitātēm.

Svētdienas vēls vakars. Mežā pilnīgs miers. Visapkārt tumsa. Virs galvām spoži zvaigžņots debessjums. Un GAISMA! GAISMA katrā sirsniņā!
Mūsu sirdstelpa ir plaša. Caur to mēs spējam dziedināt visas Zemes rētas un sāpes, caur to mums cauriplūst dievišķā mīlestības enerģija un tas VISS savienojas mūsu sirdīs….Mēs esam tik Lielas savā SIRDSTELPĀ! Mēs paņēmām zemeslodi katra savā klēpī un piepildījām to ar MĪLESTĪBU! Caur to paplašinot savu apziņas lauku, cik ļoti es esmu ZEMES daļa!

Tas bija STIPRI! Tas bija HARMONISKI! Tas bija ĪPAŠI!
Tiiiik spožas zvaigznes debesīs un šeit uz Zemes! Esot savā sirdsmierā mēs spējam piepildīt katru sirsniņu, kurā radusies ir nemīlestība. Mīlestībai robežu nav.

Mani draugi tālajā un tik ļoti tuvajā Ukrainā un Maskavā to sajuta. Jo es mīlu viņus visus! Viņi ir manis daļas un es esmu viņu daļa! Šorīt steidzos viņiem nosūtīt mūsu vakardienas sajūtas un VIŅI SAJUTA! Un viņi sajuta mūsu dejas spēku, mūsu sirdsmīlestību, VIŅI jūt, kā jūtam arī mēs!

Ukraina raksta: "Здравствуйте , Солнышки Как Красиво и очень , очень мощно … такое таинство . Именно, женщины - сделают этот мир Световым , такая эпоха пришла . Аминь."
Maskava raksta: "Сармита, творения твоего Сердца прекрасны
Я с тобой танцую этот танец."
MĪLESTĪBA BIJA, IR un BŪS! VISUR!
💓💓💓💓💓💓💓💓💓💓💓💓
Sestdien piedzīvoju pirmreizēju notikumu Vienas dienas retrītu "PUNKTIŅMANDAĻU DVĒSELES SPA"!

Man jautāja – vai spēšu “savākties” un būt savā sirdstelpā mierīga, ja apkārt notiek Tas, ja atnāks “izšūpotas” meitenes, ja emocijas pārņems telpu u.t.t.?!

Es SPĒJU! Jo es tak 29 dienas jau biju radījusi savu miera telpu, no kuras dalīties mieriņā. Es lepojos ar sevi, ka mana sirds to jūt – TAGAD ir laiks kaut kam, kas mani dara pieņemošāku, mīlošāku, dodošāku.

Tie bija patiesi Dvēseles svētki!

Saki, kā var priecāties, kad pasaule skumst?!

Svētki ir prieks, prieks ir miers…Un mēs visas radījām, kādu mierpilnu svētku dienu, lai tieši tad, kad kādā ģimenē vīra dzimta ir Ukrainā un vīrs satraucies ir gatavs doties karot, sieva paņemtu sava mīļā vīra roku savējā un spētu novadīt miera meditāciju visai savai ģimenei un dzimtai…Viņa to nekad, nekad nav darījusi. Bet šajā mirklī viņa sajūt sevī to mirkli TAGAD...Un dara! Un viņa sajuta, ka arī vīrs izvēlas mīlestību, ka viņa dusmas un naids, pārtop pieņemšanā un mīlestībā.

Tieši tik Liels spēks ir Sievietei. Lai viņai būtu šis spēks un mīlestības rezervuārs, no kura visai saimei pasmelties, viņa RADA.

Radīšanas plūsmā viņa top LIELA. LIELA savā MĪLESTĪBĀ!

Mēs kopradījām mieru sirsniņās, kurās bija pacēlies nemiers un tad, kad Tu apskaujies uz promiešanu ar cilvēku un Tu ieraugi viņa smaidā mirdzošās acis un sajūti, ka viņa sirds pukst mierā, ziniet, tad asaras birst…

CIK ĻOTI ES MĪLU BŪT TAS, KAS ES ESMU.
CIK ĻOTI MAN PATĪK DARĪT TO, KO ES DARU.
CIK ĻOTI ES MĪLU KATRU UN IKVIENU…
TIIIIK ĻOTI!

PASAULE IR LABA!

Vien sadoties rokās un pāriet pāri šim PĀREJAS tiltam, pēc iespējas rāmāk, vieglāk un harmoniskāk. Jaunu pasauli nevar uzbūvēt uz vecās pasaules pamatiem. Vecajam jāsagrūst, lai jaunais celtos. Es ļoti ticu tam, ka viss notiek pēc Dieva gribas.
Un tagad es zinu, cik ļoti mana sirds to visu jūt un tagad es zinu, kāpēc vārds MIERS.

ES TURPINOS RADĪT SEVI MIERPILNU, VIDI PRIEKPILNU, SAJŪTAS SIRDSDZIĻAS!
ES LŪDZOS un MEDITĒJU un RADU!
ES ESMU SAVĀ SIRDTELPĀ, SAVĀ SIRDSPLŪSMĀ!
ES ESMU! TU ESI! ESAM!
💓💓💓💓💓💓💓💓💓💓💓💓

Share this page

Text

Feb. 21, 2022

21.februāris 2022.gads

Pirmdiena

Rīga

Mans satikšanās stāsts ar jūru


Es svētdienā pamodos divreiz… pirmo reizi nakts vidiņā, otro reizi 7.10… man bija bail nokavēt saullēktu Carnikavas pludmalē. 7.30 jau biju mašīnā un 8 jau startēju pa prominādi uz jūriņu…

Promenāde ir kādu pusotru kilometru gara, es gāju vieglā riksītī, lai jūra neaizmūk, lai saule neuzlec bez manis… Un tomēr - tā bija jau aususi un jūra, tā gan, tā bija panākusies man pretī… tiiiik ļoti tā bija sailgojusies manis, ka bija pat izkāpusi no krasta laukā…Mēs ilgojāmies viena pēc otras! Ļoooti!

Jūrmalā bijām tikai divi cilvēki- es un peldētājs. Un es sajutos tā, it kā visa plašā, bangojošā jūra būtu uzdāvināta man! Tik bagāta un laimīga vienlaikus es jutos! Un man nekas tai nebija jādod pretī…un tomēr es pateicos tai par tās esību. Te nu mēs abas bijām- Es un Jūra!

Šis laiks ir mainījis mūs visus… arī jūras krastus. Tik ļoti jūra vēlas paplašināt savas robežas, tik ļoti tā vēlas nākt tuvāk mums, ka līdz nepazīšanai tās krasts ir noārdīts… strīpām sagūluši senie koki, izrauti ar saknēm, smilšu liedags kļuvis tik šaurs, lai it kā pietuvinātu mūs vienu otram, lai varam pasacīt Labrīt! katram pretīmnācējam, lai varam sajust dabas varenumu, lai varam ieraudzīt to tik ļoti - Tagad. Tagad viss ir un jau tūlīt Viss var zust! Mainība ir mūžīga!

Par šo satikšanos es priecājos, kā bērns, kurš saticis savu vecmāmiņu, jo viņš zina- viņa manī klausīsies un ausīsies, viņa ar mani rotaļāsies un ļaus man būt brīvam un patiesi priekpilnam bērnam…

Tā mani jūra pieņem! Tā priekā saviļņoja mani līdz slapjām kāju potītēm, tā uzdāvināja man simtiem greznu gliemežvāku… lai ieraudzītu tajos to greznumu un krāšņumu, kas tajos mīt, lai ieraudzītu sevi tajos. Es tajā mirklī biju pērļu zvejniece! Es zināju, ka šajās gliemežnīcās pērles nemēdz būt. Un tomēr, es raudzījos katrā, lai ieraudzītu to mirdzumu, kas tajās mīt. Tik ļoti mirdzēt, kad laukā snieglietus, kad katrs nākamais vilnis ir bargāks par iepriekšējo, kad saule vien dažas sekundes palūkojās caur mākoņu grēdām, tik ļoti mirdzēt un būt!

Es dziedāju, es smēju un skrēju un smiltīs kritu un mākoņiem ar aci miedzu un…Es vienkārši Biju!

Savā mirdzumā brīva un patiesa! Šeit un Tagad! TAGAD!

Tik pateicības piepildīta devos mājās!

Kā būtu bijis tad, ja būtu nogulējusi šo satikšanos?! Kā būtu bijis?! Bet šobrīd IR tā - kad jūras dāvanas tiek pārradītas jaunās būšanās, kad esmu iztukšojusi sevi no liekām būšanām un esmu kļuvusi tukša un tīra savā mirdzēšanā!

ES ESMU!

ES ESMU SAVAS DZĪVES RADĪTĀJA!

ES VIENKĀRŠI ESMU! 💔

Mans stāsts par satikšanos ar jūru...Klausies, skaties un pieredzi caur mani šo stāstu...

Feb. 21, 2022

Text

Feb. 9, 2022

8.-9.februāris 2022.gads

Manu vakardienu un šodienu šķir vien 95 km garš ceļa posms fiziskajā realitātē. Bet sajūtu pasaulē šķiet, esmu pārvietojusies uz gandrīz kontinenta otru galu…

Vidzemē, uz Austrumiem, joprojām ir sniegota ziema. Tā, ka ļoooti sniegota. Iztīrīto taciņu malās sniegs ir līdz gurniem, bet braucot pa lauku lielceļiem, jūties, kā bobsleja trasē, jo pāri ceļmalu kupenām vairs neredz neko, visapkārt sniegi, sniegi vien…Vakar iztīrījām taciņas, paspējām nolikt lāpstas jau nostāk, līdz citai reizei, bet skat, jau atkal snieg... Pārsteidzoši ātri pienāca tā cita reize. Es priecājos par to, ka vēl ziema nebeidzas.

Šorīt, stāvot Daugavas krastā, raugoties uz vecpilsētas torņiem un baudot saules pieskārienus, es sajutu pavasara elpu… Tik ļoti mana iekšējā saule sarosījās uz ārējās saules aicinājumu mosties pavasarim, ka smaids pa visu seju un prieks sirdī.

Un man patīk tā būt - tvert to mirkļa burvību- vakar es esmu laimīga būt ziemā, bet šorīt jau velku pilnas krūtis ar pavasarīgo gaisu un stāvu upes krastā skandējot Es stāvēju agru rītu, saulītē vērdamās…

Un atkal tiek piedzīvots, kāds mirklis dažādu realitāšu krustpunktā.

Kaut kur aiz manas muguras, uz Vanšu tilta dārd auto riteņi, tie steidzas darbos un kāds varbūt nedarbos, lielajos debesskrāpjos logos iemirdzas dienas gaismas, te ļaudis rosās aktīviem mītiņiem, bet kāds varbūt aizmucis no mājas ofisa uz darbu, lai mazliet pabūtu klusumā, tālumā aiztraucas vilciens, no Jūrmalas savedot Rīgā ļaužus viņu dienas ritam, bet es, es stāvu Daugavas krastā un priecājos par agro saules rītu, par vecpilsētas torņu atspulgiem upes ūdenī, par to, cik ļoti sirsnīgi ir radīt savu dzīvošanu. To savējo, kas varbūt neatbilst, kāda iedomātiem rāmjiem un nosacījumiem, to savējo, kurā es pati radu katru mirkli, to savējo dzīvošanu ar garrrrršu! To savējo ar sniegu nakts melnumā un spožo sauli rīta agrumā!

Ir tik daudz paralēlo realitāšu, ka gribās smaidīt par šo tik unikāli piesātināto dažādību šajā izplatījumā. Un sirdī tāds viegls miers, par to, ka visam ir vieta būt, ka paralēli debesskrāpjiem, kur griežas lielas biznesa idejas, līdzās stāv kāds meitēns mazs un ķer saules atspulgus sasalušajās peļķēs…

Lai saulīte mums iedeva vieglu dienas gājumiņu!

Visam ir vieta būt! Esam!

Katrs savā realitātē izvēloties sev vislabāko un radot sevī un apkārt vislabāko!

Es vēl mazliet pabūšu ziemā, sniega baltumā, savā klusumā…

Ziemas klusumā

Feb. 2, 2022

Es sadzirdēju klusumu

Savā galvā.

Man tik ļoti tas bija jāsatiek.

Es devos mežā padzerties mīlestības.

Savējās.

Mans klusums skan kristāltīriem zvaniņiem.

Es dzirdu uz manām skropstām nolaižas sniega pārsla.

Es dzirdu pa sniegu aizslīd sermuļa aste.

Es dzirdu, cik pasaule laba ir.

Mans klusums skan baltā, mirdzošā sniegā.

Es sadzirdēju klusumu.

Savā galvā.

/S.E./

#labosajutumajvieta #labosajutumajvietaspargajieni #dabaiedvesmo #klusumaskaņas #sirdsbūšana