STĀSTS PAR PUNKTIŅMANDALĀM STUDIJAS K&K NOMETNĒ

26.oktobris 2018.gads

Sērmūkšos, Vidzemē

Kādā saulainā rudens dienā es devos jaunā piedzīvojumā. Līdzīgu pieredzi jau biju guvusi, bet šķiet, šoreiz sajutu, ka viss būs pavisam citādāk…

PunktiņMANDALAS devās ciemos uz pusaudžu nometni Sērmūkšos, kur K&K studija bija radījusi Iedvesmas un uzdrošināšanās nometni mūsu zelta jaunatnei. Viņi visi bija vecumā no 12-16 gadiem. Iepriekšējā pieredze man bija ar daudz mazākiem bērniem un mūsu kopā būšana izvērtās superaktīvās 20 minūtēs, kurās bija paveikts jau Viss – krāsas izspiestas visas un visur, papīri sapunktoti un akmeņi ar, paši bija nomālējušies līdz elkoņiem un ausīm un audzinātāju ieplānoto 2 stundu vietā, mēs sabijām kopā vien stundu. Un tas viss bija ļoti labi, jo mazajiem bērniem pāragri trenēt pacietību, viņu enerģija kūsāt kūsā un viņiem IR jādodas laukā lekt, skriet, diet, viņu domas vēl nav tik haosa piesētas, lai būtu vajadzība tās apturēt, vai kā citādi viņas šķetināt. Tie ir bērni, kuri ir kustīgi kustībā. Un viņi šajā stundā guva garāmskrejošu pieredzi, kuru varbūt kādreiz atcerēsies, kad jūras krastā lasīs akmentiņus un kādā no pieredzes atvilknītēm pulsēs doma, es zinu, zinu, ko var darīt ar šiem akmentiņiem, bet varbūt neatcerēsies nekad un tas viss pieder pie kustības.

Kad Krista mani uzrunāja pievienoties šajā nometnē ar manu sirdsaizraušanos PunktiņMANDALĀM, protams, pirmā man atmiņā uzausa šī “kustīgā” pieredze, kura man toreiz apgāza visus manus plānus un kārtības nosacījumus un tā bija mana mācība – pielāgoties situācijai šeit un tagad, ka vienā mirklī nekas nevar notikt pēc iecerētā, jo ir tikai šis mirklis un radi šajā mirklī tieši to, kas tajā mirklī ir aktuāls, ko cilvēki paši sarada kopāesot, nevis, ko ir saradījis mans prāts. Vispirms manī uzjundīja tā enerģija, kuru toreiz saražoja mazie ķipari un man jau vēlās pār lūpām noliegums, pasacīt nē, Krista, šis nav priekš bērniem, bet…šoreiz viss notika pavisam citādāk.

Es mirkli pasajutu savu ķermeni, kā tas reaģē uz šo piedāvājumu, it kā “iezūmojos” gaidāmajā pasākumā, pirmais man parādījās smaids uz lūpām un, tad absolūti skaidrs apstiprinājums – jā, es došos pie jauniešiem ar saviem punktiņiem.

Tad sekoja krāsu un papīru iegāde, n-tās reizes vizualizēju to nodarbību, bet man jau ir pieredze ar to vizualizāciju…un tad es pateicu savam prātam Stop un sacīju tā, ka es ļaušos visam procesam, ko mēs visi kopā iegriezīsim. Un viss notiks tieši tā, kā tam ir jānotiek!

Ikreiz, kad es dodos Vidzemes retrītu centra virzienā, es sajūtu tādu līksmu pacilātību, tādu prieka enerģiju kūsājam sevī, liekas, mazliet atraujos no zemes vēl tikai dodoties turp. Mājās braucot vienmēr jau esmu atrāvusies no zemes. :) Šoreiz mazliet mani pie zemes vilka tas dalībnieku skaits, jo 30-40 pusaudži kopā esot, var nonest jumtu un ko tik vēl visu nesadarīt, bet es ļāvos visam procesam, kuram es pati biju piekritusi un man šoreiz nebija pilnīgi nekādu ekspektāciju, kā nu būs…

Mani sagaidīja klusa un rāma telpa, viņi visi darbojās kur nu kurais, bet mājā valdīja absolūts miers. Krista ar Kristapu pilnīgā mieriņā darīja savas lietas un nometnes dzīve ritēja pēc sava plāna. Tas bija mans pirmais pārsteigums – telpā miers!

Es sāku šiverēties ar savas radošās telpas iekārtošanu, ik pa laikam man pievienojās kāds jaunietis ar interesē pētošām acīm, kas viņus sagaida, bet miers visapkārt saglabājās. Mazliet sajutu, ka manī mostas kāds nemiers, vai spēšu viņus ieinteresēt, vai viņi varēs nopunktot tās 2-2,5 h, vai man būs ko viņiem teikt …

Un tad jau zālē sanāca VIŅI! Kāds mazāks, cits lielāks, meitenes un puiši, bet raugoties uz viņiem, es sajutu spēku, to zelta jaunatnes spēku. Un ziniet, es sajutos ļoti atbildīga, atbildīga par katru savu vārdu, domu un darbību, jo viņi ir tie, kuriem es šajā dienā iesēju kādu jaunu sēklu, kuriem es šajā dienā varu uzdāvināt jaunu aizraušanos, jaunas atziņas, jaunas iespējas. Viņi ir tie, kurus man šodien ir jāsajūt, jāsajūt vēl labāk, nekā to dara mammas un tēti, kā to sajūt viņu draugi, lai viņus iedrošinātu RADĪT! Radīt katram savu kosmosu!

Kad tehniskā darbība ir izklāstīta, ķeramies klāt radīšanas procesam. Katrs klusumā ir izteicis savu nodomu, kas tad ir tas, ko viņš visvairāk vēlas, vai varbūt ko visvairāk nevēlas, varbūt kādam šis nodoms šajā dienā nemaz neformējās, viņš varēja vienkārši ļauties procesam un izbaudīt punktiņu maģisko spēku un kas zina, varbūt nodarbības beigās viņam būz izveidojies tāds nodoms, par kuru viņš nespētu pat sapņot. Lai vai kā, zālē parādās kņada, jo katram ir jāizvēlas materiāls uz kā viņš radīs savu kosmosu un jāizvēlas krāsas, kāds tad krāsu karuselis viņa sajūtās šorīd griežas?! Man patīk vērot šo procesu, kad tā vēlme darboties ir tiiik milzīga, kad gribās ņemt visas krāsas, kad gribās ņemt visus instrumentus, šis process ir tiiiik aktīvs un kūsājošs un, tad es klusībā palaižu savu nodomu – mīļie, ņemiet, ņemiet visu, ko vēlas jūsu sirdis, jums šodien ir atļauts viss, veriet vaļā savas talantu krātuvītes un radiet, radiet savu prieka/iedvesmas/spēka/ticības mandalu!

Radīšanās procesā es cenšos pieskarties katra bērna Dvēselei, vai ar domām, vai ar vārdiem, sarunām, lai pasajustu, kas notiek tajā, kurp ved viņa šodienas domas un sajūtas, tā mēs iepazīstamies viens ar otru. Tas, kurš klusībā ir nolīdis kādā stūrītī un es sajūtu, ka viņš nav liels runātājs, tam vienkārši nosēžos blakus un smaidu, es kaifoju no tā brīvā procesa, no tā, cik ļoti tas bērns ir aizrāvies ar šo radīšnas procesu, kurā nav kopīga rezultāta, kurā nav pilnīgi nekādi noteikumi un nosacījumi un jau pēc kāda laika, mūsu klusais prieks mūs ir atvēris sarunām un man tiek uzticēti noslēpumi vai tā brīža sajūtas, ko es glabāju kā svētu, dārgu lietu. Un pēc mūsu sarunas, šis bērns kļūst dzīvs, viņš sāk atvērties pasaulei, kura varbūt kādreiz viņam ir ļoti nodarījusi pāri. Un kas gan vairāk ir vajadzīgs – lai mūsu bērni būtu brīvi laimīgi! Meitenes vienmēr ir runātīgākas un ar viņām mums rodas ļoti dziļas sarunas par mākslu, par laiku, par viņu sapņiem un iecerēm, ir puiši, kuru darbos lūkojoties, es priecājos kā mazs bērns, cik brīnišķīgas mandalas viņi rada, kāda krāsu izjūta, kāds maigums ir viņos.

Liela daļa bērnu ir gājuši mākslas skolās, bet pametuši tās, jo tur liekot zīmēt visiem vienādi un nedrīkst būt citādāk domājošs un tieši tas esot bijis par iemeslu aiziešanai no šīs skolas…tad mēs ilgi un gari diskutējām, ka pamatiem vienmēr ir jābūt un, ka tie pamati jau ir līdzīgi visām lietām, bet tālāk gan, katram ir savs lidojums un var radīt to māju vai pilsētu tieši tādu, kādu vēlas viņš pats, ka tam nav jābūt identiski vienādam, ka tieši tāpēc šī pasaule ir tik krāšņa, ka mēs katrs esam citādāks un mūsu dažādās pasaules satiekoties rada šo brīnumaino Visumu!

Mūsu sarunas un radīšanas prieks izvērtās plašās sarunās, jautājumos un atbildēs un ziniet, divas ar pus stundas paskrēja kā nebijušas. Viņi visi darbojās ar prieku un daži pat nevēlējās beigt šo procesu. Vai es to būtu iedomājusies?! Laikam jau nē, bet šoreiz es ļāvos plūsmai, kuru mēs visi kopā radījām par brīnumainu esības telpu, kurā katrs ir mākslinieks, kurā katram ir būtiska nozīme, kurā katram ir sava krāsu izjūta un, kurā katrs ir Radītājs! Un te nekā nav nepareiza, te viss vienkārši IR! Un man tik ļoti gribējās viņiem apstiprināt, lai viņi tam noticētu, cik vērtīgi viņi ir mums visiem lielajiem!

Es tik ļoti iedvesmojos no mūsu zelta jaunatnes, mēs iegriezām milzīgu jaunības radīšanas karuseli, šķiet, šajā mirklī Visums gavilēja, jo vienā telpā un vienā laikā griezās vairāk kā 30 dažādi kosmosi! Bija saradīti UNIKĀLI darbi! Un tam pat vairs nav nozīmes, kāds bija galarezultāts, jo vissvarīgākais bija pats process, kurā bērni piedzīvoja savu lielo Varēšanu, kurā viņi no jauna noticēja, ka “Es varu zīmēt”, kurā viņi atklāja sev, ka “Man sanāk”, kurā kāds pateica, “Cik tev ir skaists darbs”, viņi visi kopā un katrs atsevišķi radīja milzīgu gaismas telpu! Un es ticu, ka viņi šo gaismas staru, ko rada PunktiņMANDALAS, sevī audzēs un attīstīs un spēs ar to aizdedzināt arī citus!

Jau vairs neatceros, kurš pēc kārtas šis bija mans pārsteigums, bet tad sekoja nobeiguma aplis, kurā mēs visi dalījāmies ar sajūtām, ko esam piedzīvojuši šajā procesā esot. Un ziniet, šis bija punkts uz “i” visiem iepriekšējiem pārsteigumiem – katrs, pilnīgi katrs jaunietis spēja noformulēt savas sajūtas paplašinātos un ar vārdiem bagātos teikumos!!! Man tas patiešām bija ļoooti liels pārsteigums, jo es esmu piedalījusies n-tajos pieaugušo cilvēku apļos, kuros cilvēki nespēj pateikt kā viņi jūtas, kur nu vēl, ko viņi vēlas, bet šeit, šeit jaunieši ļoti skaidri pauda savas atklāsmes, savas nākotnes vēlmes! Tas bija WOOOOW (re, arī man ir tikai viens svešvārds, ko par to visu pateikt?! )

Laikam jau lieki stāstīt, ar kādām sajūtām es devos mājup?! Ar milzīgu gandarījuma devu, ar prieku un laimi par to, ka mūsu Latvijai Būt, jo mums ir šādi jaunieši! Viņi ir ģeniāli it visās savās izpausmēs!

Mans novēlējums vecākiem – ļaujiet bērniem Būt, ieklausieties viņos un esiet vienkārši viņiem līdzās! Šķiet, tieši viņi ir tie, kuri zina, kā ir Būt šajā jaunajā laikmetā, šajā gadsimtā! Pat tad, kad jums bieži vien liekas, ka viņi jūs neklausa vai, “kā gan viņam zināt”, ka “es jau labāk zinu”, pieklusiniet savus prāta citātus un runājiet ar saviem bērniem, iespējams, viņi jums pateiks daudz jaunas un nebijušas atziņas. Esiet vienkārši viņiem līdzās!

Es vēl ilgi domāju par šo izdzīvoto dienu! Vēl ilgi manī kūsāja prieks, laimes sajūta, vēl ilgi es runāju par Viņiem!

Un nejaušību jau nav mūsu dzīvē – Krista ar Kristaps ir izveidojuši telpu, kurā Būt šiem jauniešiem, viņi ir viens otru atraduši un viņi kopā iedvesmo viens otru, piepilda viens otru un rada, rada katrs savu pasauli! Cik brīnišķīgi ir tas, ka bērnu nometnes organizē un vada arī jauni cilvēki, viņi “pievelk” līdzīgi domājošus un viņi sēj šo labo sēklu visos bērnos, kuri nonāk K&K studijas vadītajos pasākumos!

Mīļā, Krista, es esmu Tev pateicīga, ka dāvāji man šo kolosālo pieredzi, ka ļāvi man Būt Jūsu pasaulē, ka ļāvi man sajust šos jauniešus! No sirds Tev paldies, ka uzticējies!

Lai top un notiek viss, ko Jūs radiet! Ikviens un visi kopā!

#punktiņmandalas#studijaK&K #vidzemesretritucentrs#bērnunometne#radīšanasprieks#pieredzesstāsts

PunktiņMANDALAS SVITENES MUIŽĀ

23.novembris 2018.gads

Svitene-Rīga

Nav robežu, nav attālumu, nav laika līniju, nav prāta uzcelto rāmju, viss ir vienots un saistīts…Sirds nodoms ir mūsu iedvesma un piepildījums!

Kādā novembra vakarā es sajutu vēlmi izplest spārnus. Sajutu vēlmi doties laukā no lielpilsētas, lai radītu priekpilnus mirkļus caur PunktiņMANDALĀM visā Latvijā! Caur mani bija izlidojusi šī sajūta, tas ir mirklis, kurš jāsajūt un tad, ja tas nāk no sirds un man tas ir jāpiedzīvo, tad viss piepildās! 
Jau nākamajā rītā man atnāca ziņa no Pilsrundāles, no brīnišķīgās Lilita Lauskiniece, ar kuru mēs iepazināmies tālajā 2012.gadā nometnē, ar kuru esam kopā smējušas un dziedājušas, ar kuru esam sajutušas kaut ko tik ļoti tuvu. No Lilitas bija tikai viens jautājums – Tu negribi atbraukt pie mums ar saviem punktiņiem?! Kā Jums šķiet, kāda bija mana atbilde?! Tieši tāda – JĀĀĀĀĀĀĀ! Es gribu!!!! Viņa bija noķērusi savā sirdī manu sirds nodomu. Un jau 23.novembrī mūsu abu nodoms piedzīvoja savu piepildījumu! 

Lilita saimnieko pa Svitenes muižu. Viņa tur rada Pilsrundāles mākslas skolai lielisku būšanu. Jau kādu laiciņu mani ļoti vilina un piesaista vecās muižas, kuras sāk atdzimt, kuras lēnām un pamazām mostas. No viena maza stūrīša, no krāsns podiņa, no pakāpiena, tās piedzīvo savu jauno esību šajā gadsimtā, šajā jaunajā laikā. Es domās stiprinu tos cilvēkus, kuri to visu dara, jo viņi ir unikāli, viņi augšāmceļ dārgumus, viņi rada vidi, kurā mēs visi varēsim piedzīvot aizkustinošus notikumus, krāšņus piedzīvojumus. Šķiet, es kādā no savām iepriekšējām dzīvēm esmu dzīvojusi pilī, jo man tik ļoti iet pie sirds tas senatnīgums, filigrānie griestu rotājumi, plašās telpas un mazie kambarīši, lielās kāpnes un augstie griesti, kuri šķiet, tuvina Debesīm…ar savām Gara acīm es vizualizēju, kā toreiz, senos laikos, pa pils kāpnēm lēnām un nesteidzīgi slīdēja dāmas greznās, mežģīņotās kleitās…Tām vienā rokā bija smalks vēdeklītis, ar kuru tās pasargāja sevi no citu skatieniem, vai varbūt gluži citādāk, tās kautrīgi saudzēja citus, no saviem šarmantajiem sejas vaibstiem, bet otrā rokā, otrā rokā tās viegli piepacēla kleitas sānus, lai cēli iznestu savu augumu un savu tērpu…Tā bija grācija, tā bija daile, kuru viņas audzēja sevī un ar kuru viņas izdaiļoja pasauli. Sievietes cienīja sevi un viņas cienīja citi. Ehhh, kā man patīk atgriezties “tajos laikos”…

Bet šoreiz stāsts ir par PunktiņMANDALĀM Svitenes muižā!
Tātad, Lilita piepilda man jau divus sapņus – PunktiņMANDALAS ārpus lielpilsētas un dod iespēju darboties muižas telpās.

Man vienmēr patīk ierasties noteiktajā vietā ātrāk, lai varētu pasajust telpas un cilvēkus, lai varu radīt savu vidi, kurā nāks ciemos cilvēki, ar kuriem es dalīšos savā pieredzē. Tas ir ļoti vajadzīgs man pašai un es sajūtu, ka arī citiem tas tīk. Kas vairāk vajadzīgs, ja visi cilvēki ir priecīgi?! 
Šoreiz man tiek piedāvāta Gleznotāju telpa…visapkārt elpo māksla, lietuviešu gleznotāju studijas mākslas darbu izstāde, visdažādāko izmēru molberti, instrumenti, lielie logi...ir vēla pēcpusdiena, kurai ļoti piestāv sveču gaisma…lielie lukturi ieņem vietu pie durvju ailes, citi savu būšanu sajūt pie lielajiem logiem, mazākie sakārtojas uz galdiem, pie kuriem darbosies visi punktotāji, manas mammas darinātā mandalu sega, kā vienmēr ieņem vietu pašā plāniņa vidiņā, tā ir tā vieta, kura pulcē ap sevi visu – krāsas, papīru, instrumentus, cilvēkus, manus radītos darbiņus, tā ir telpas sirds vieta…Radot savu vidi, es iegriežu enerģiju sevī un arī telpā! Prieks piepilda telpu, gan iekšējo, gan arī apkārtesošo.

CILVĒKI…Un tad jau sāk plūst tauta, kā skudriņas, viens pēc otra telpā ienāk cilvēki, kuriem šī būs pirmā pieredze punktošanā. Šoreiz man būs jauna pieredze – būt par Skolotāju (skaļš vārds un priekš manis svešs, bet šajā gadījumā tā ir vārdu spēle) Skolotājiem. Manis vadītā nodarbība ir iekļauta mākslas un mūzikas skolotāju semināra noslēguma daļā. Vai spējat iedomāties, ko mans prāts saģenerēja – ui, viņi ir skolotāji un vēl mākslas, viņi zina, kā ir jāvada nodarbība, cilvēki, kuri ar krāsām darbojas ik dienas, kā nu būs?! Bet sirds ir tik rāma, jo viņa zina, viss būs labi, jo Skolotājs, tā ir tikai viena no lomām šajā dzīvē šiem cilvēkiem. 

Viskrāšņāko dzirkstelīti visai šai cilvēku buķetei piešķir lietuviešu meitenes, kuras ir ieradušās speciāli uz PunktiņMANDALĀM. Viņas ir sievietes, kurām gleznošana ir sirds lieta, kuras ir apvienojušās gleznošanas studijā un ļoti labprāt sadarbojas ar Lilitas gleznotājiem Latvijā. Kādā mirklī sajūtu savā galvā karuseli, he, kādā valodā runāt, kā nu būs divas mentalitātes vienā telpā, bet tas viss nāk no prāta…Jo – radīšanas process, Punktiņi atbrīvo VISU. Cilvēks radot atbrīvojas no visām savām lomām šajā dzīvē, valodas barjeras zūd, mentalitātes īpatnības izbāl, mēs visi kļūstam par vienu veselumu, kurā radam katrs savu prieka mandalu, kurā pacietīgi mazinām savu stresu un darām sevi un Visumu laimīgu! Brīvs cilvēks ir laimīgs cilvēks! Esmu lepna un priecīga par savām krievu valodas zināšanām, jo tieši šis bija brīdis, kur tās lieti noderēja…bet arī tad, kad kādam vārdam nevarēju atrast tulkojumu, mēs lieliski sapratāmies ar lietuviešu meitenēm, jo māksla runā vienā valodā, caur krāsām, pieskārieniem un sajūtām. 

Vienmēr mani iepriecina vīriešu klātbūtne PunktiņMANDALĀS! Kāpēc?! Atbildes ir vairākas, gan tāpēc, ka esmu sieviete, gan tāpēc, ka visam ir jābūt līdzsvarā, ka viņi piedod to citu garšu šim pasākumam, jo punktot var VISI, atšķirībā no tām n-tajām nodarbībām un semināru cikliem, kuri tiek piedāvāti tikai dāmām, tad uz PunkiņMANDALĀM tiek aicināti visi – sievas un vīri, vecmāmiņas un vectētiņi, bērni un mazbērni, meitas un dēli, jauni un seni…ikviens, kurš vēlas radīt. Un šajā vakarā es gavilēju par to vīru ar sirmo bārdu, kuram jau septītais (ar astīti) gadu desmits jau plecos, kurš varētu celt lielas lietas vai varbūt vairs necelt un izbaudīt savus darba augļus, bet viņš te ņemas ar sīkiem, vissīkākajiem punktiņiem, no kuriem beigās izveidojas Tā Lielā Lieta! Viņš ir guvis pavisam jaunu pieredzi un pavadījis brīnišķīgu vakaru līdzās esot savai kundzītei. Sapņaini?! Iespējami!!! Un es ticu, ka viņiem vakara sarunas izvērtās citādākas, varbūt tieši šis punktošanas mirklis būs tas, kurā viņi kavēsies atmiņās vēl ilgi, ilgi…Tam nav nekādas nozīmes, kas notiks Pēc tam, būtiskais ir tas, ko viņi sajutu šajā mirklī, ko viņi piedzīvoja šajā radīšanas- punktošanas mirklī! 

Par katru klātesošo Dvēseli es varētu stāstīt un stāstīt, jo tik krāšņa buķete bija sanākusi vienuviet…kā mūzikas skolotāji koķetēja par to, ka viņi jau neprot zīmēt, bet saradīja brīnišķīgas ziedu mandalas, kā vīrieši cīnījās ar savu spēku, radot mazos punktiņus, kā gudra sieva pretojās tam, ko dara un tomēr tie punktiņi viņu pievarēja, radot interesi ieviest šo nodarbi bērniem un tā bezgala daudz stāstu par un ap CILVĒKIEM tiek izdzīvoti un piedzīvoti vienā mirklī…

JAUŠĪBAS…Arvien vairāk savā dzīvē novēroju jaušības un pasmaidu par tām. Kādu laiciņu atpakaļ, par punktiņmandalām interesi izrādīja Lietuvas pilsoņi, bet mēs ar Sarmite Makarova (Mandalu pasaules radītāju un vadītāju) norunājām, cik neparasta interese, nez, ko tas varētu nozīmēt, bet varbūt kādreiz vajadzētu pamēģināt?! Un re, man atkal tiek piedāvāta nejauši jauša iespēja pamēģināt, tā vienkārši, nesagatavojoties (hi, kā gan tur vajadzētu sagatavoties J ), neiespringstot, noliekot fakta priekšā, re – tieši TAGAD ir tas mirklis trenēties! Un tagad es zinu droši, ja pienāks zvans no Lietuvas, Igaunijas, Baltkrievijas vai citas vietas, kurā saprot krievu valodu, es esmu gatava arī viņiem teikt Jā, es došos ciemos arī pie viņiem! Tā šis LAIKS mūs trenē, Šeit un Tagad, nav rītdienas un vakardienas, tikai šis mirklis! Jo mēs esam Pilnības un mūsos ir VISS un mēs VARAM tiiik daudz! Ar ticību Sev un ļaušanos mēs piedzīvojam brīnumainus mirkļus un pieredzes! 

VĀRDI un KLUSUMS…Sākotnēji esmu mazliet saspringusi es pati un jūtu, ka arī publika ir gaidās, gaidās par to, ko nu es viņiem piedāvāšu?! Un ziniet, no citu nodarbību pieredzes, esmu sajutusi, ka nevajag runāt daudz, vajag ķerties pie radīšanas procesa, tajā mirklī, kad cilvēki sapulcējas ap krāsām, papīriem un instrumentiem, tajā mirklī telpā enerģija strauji mainās… Kļūst Viegli! Vārdi kļūst lieki, vien meditatīvas mūzikas skaņas un klusums piepilda telpu! Klusums ļauj mums just un sajust! Klusums aicina sadzirdēt savu sirdsskaņu! Ieklausīties tajā! 

LAIKS…laiks radot PunktiņMANDALAS iztek caur pirkstiem kā smiltis…šajā procesā viena stunda ir kā viena minūte, divas stundas, kā viens mazs mirklis. Ja kādam šķiet, ka viss beidzas tieši tajā mirklī, kad esi pielicis pēdējo punktiņu, tad tie ir maldi, jo nekas jau nebeidzas, viss tikai turpinās…cilvēks ir piepildījis sevi ar prieku, ar mieru, ir sakustinājis savu enerģiju brīvai plūšanai, ir sevi ievibrējis, lai dotos tālāk, tālāk savā Esībā jau cits, lai dotos noslēgt mierizlīgumu ar saviem tuvākajiem, lai dotos pateikties, kādam, kurš pasniedzis roku, lai palūgtu piedošanu par kādu savu pāridarījumu, lai dotos izkrāmēt savas krāsu kastes un atvēlētu laiku sev, lai dotos dalīties savā mīlestībā ar savējiem, ar pasauli, lai dotos priecāties, priecāties, priecāties!

Un, ja vien kāds būtu izgudrojis ierīci, ar kuru varētu izmērīt prieka un laimes molekulas cilvēka ķermenī radīšanas procesā un pēc tā, tad manējā, pēc šiem punktošanas vakariem, visi mērījumi pārsniegtu jebkādas normas, jo mans ķermenis vienkārši vibrē no VISA, ko esam saradījuši kopā! Tā ir milzu enerģijas deva, kurā mēs VISI ESAM! Piepildot sevi ar šo enerģijas devu, ikviens var paveikt VISU! Mēs kļūstam Garā stipri, skaisti, priekpilni, mīloši, enerģiski, brīvi!!! Tā mēs šo Zemi radam par Mājvietu, kurā esam laimīgi Būt! Viss, ko mēs radām un darām, visam ir sava nozīmē! 

Man šis bija ļoti īpašs vakars!...

Īpašs arī ar to, ka šajā piedzīvojumā es devos kopā ar Inese Valtere, ar kuru mēs arī iepazināmies tālajā 2012.gadā nometnē, kur satikos arī ar Lilitu. Inese ir radījusi savu Gara bērnu, radījusi SAVU pasaku grāmatiņu “PASAKAS ĢIMENEI”. Viņa devās uz Sviteni, lai tur esošās ģimenes varētu to saņemt no autores rokām ar viņas ierakstītu vēstījumu katram klātesošajam. Klātesamības elpu nespēj aizstāt it nekas, tās ir sajūtas, ko tieši tajā mirklī saģenerē satikušies cilvēki. Šai grāmatiņai jūtos mazliet piederīga, jo trīs gadus mēs iedvesmojāmies viena no otras, es biju kā “savedējs” grāmatas autorei ar mākslinieci, ar korektori, es biju kā tilts cilvēkam starp cilvēku…Svētīgs darbiņš paveikts! Es novēlu ikvienam grāmatiņas lasītājam sajust to mīlestības enerģiju, kura mīt katrā burtā, katrā pasakā! 

No sirds pateicos Lilita Lauskiniecei par aicinājumu, par uzņemšanu, par to, ka ESI! 

Pateicos IKVIENAM, kurš bija klātesošs šajā mirklī! Jūs bijāt un ESAT fantastiski, Skolotāji! 

Un vienmēr es būšu pateicīga Mandalu pasaulei un Sarmite Makarovai, ka man ir dāvāta šī vieta, kurā augt un darīt to, kas priecē un bagātina manu sirdi!

Uz satikšanos, Latvijā, Lietuvā….VISUR!

MANS CITĀDAIS BRĪVDIENU RĪTS

7.oktobris 2018.gads

Āgenskalnā, Rīgā

Dzeru rīta tēju un izbaudu rīta pankūkas Fazendā, vietā, kura sevi atradusi Āgenskalna klusajā šķērsielā, kur satiekas tramvaja sliedes ar auto krustojumu, kur satiekas studentu apņēmīgās runas ar uzñēmēju pārliecinošām sarunām, kur viegli ieslīgt mīkstā dīvaniņā, paņemt klēpī samtaino spilventiņu un apstādināt skrejošo ritu... esmu jau agri modusies, jo šodien man ir Citāds rīts, šodien man ir darba diena...jā, neliegšos, labprātāk šo rītu es izbaudītu savā vismīļākajā vietā Vidzemē, bet ir tieši tā, kā ir un es mēģinu neieslīgt skumju mākonī, bet saskatīt to priecīgo, kas man šobrīd tiek piedāvāts, ko es pati esmu saradījusi, ko es pati esmu izvēlējusies piedzīvot...atgriežoties pie rīta tējas krūzes...ir tieši dienas vidus, pulkstenis rāda 12... izbaudu tējas pauzi, izbaudu šo Citādo mirkli... kafejnīca ir gandrīz tukša, tauta vēl dus, šķiet, vēl vakardienas kņada jūtama aizkaros un sienu šķirbās, bet šodien, šodien tāds snaudošs rīts...it kā pēc kaut kā liela notikuša un it kā pirms kaut kā jauna nenotikuša...man blakus pie galdiņa sēž pāris... ļoti simpātisks pāris vislabākajos gados, kad bērni un mazbērni jau palaisti pasaulē, kad savu dienu viņi var izvēlēties svinēt katru dienu, viņi liek man visu laiku smaidīt, jo... viņiem abiem jau vairākas reizes pa 18 un sen jau kā pāri 50, abiem glīti koptas, sirmas galvas, tiem glāzēs tvan konjaks un viņu sarunas ir viegli pieklusinātas...viņiem varbūt šis ir pirmais randiñš, bet varbūt jau sazin kurais, tam nav nekādas nozīmes, jo viss ir tieši tā, kā pirmo reizi, jo katrs esošais mirklis ir dzimis tieši šobrīd, tas nav no vakardienas, vai iepriekšējiem gadiem, tas nenāk no rītdienas vai citas nākamības dienas, tas ir tieši šobrīd dzimis... tie bauda brokastu piedāvājumu...viņi abi ir izvēlējušies šo svētdienas rītu izbaudīt...izbaudīt rūgti tvanošo konjaku, izbaudīt brokastu omleti ar bekonu, izbaudīt kafejnīcas piedāvāto šiku un izbaudīt šo satikšanās mirkli Citādo...Dāma ir krietni runātīgāka, kā jau sievietēm ierasts, vīrs tāds stiprs un pārliecinošs savās izvēlēs, tāds ļoti omulīgs pāris... un viņi liek man smaidīt... smaidīt par to, ka dzīvi ir jābauda arī pirms 80... 
Mums vienmēr ir izvēle - skumt par darba dienu brīvdienā, vai izbaudīt šo Citādo mirkli, skumt par saviem 76 vai 83 gadiem, vai izbaudīt savus 80 ar konjakā tvīcošām lūpām, skumt par pilsētu svētdienā, vai palaist saulīti rietā skaistās Daugavas krastā... 
Novēlu ikvienam palūkoties uz sevi, uz sev apkārt esošo un notiekošo, ar Citādu skatienu un ieraudzīt to viskrāšņāko, ko piedāvā tieši šis mirklis! 
Ar smaidu!🤗❤️

RUDENS LIELPILSĒTĀ

6.oktobris 2018.gads

Rīgā

Ieraudzīt skaisto it visā un nemeklēt neko, vien būt klātesošam ik mirkli...Saule ir visur, arī starp pilsētas mūriem un virs ûdeņien un torņu galiem...un kastaņi tik lieli ir pilsētas parkos...un pīles un lapas un sarkanās kļavas...Debešķīgs skaistums ir Visur!!! 😇🙏💚 @ Riga, Latvia

SAPŅU ĶĒRĀJA RADĪŠANA

16.septembris 2018.gads

Velmeros

Nakts...debesis piebērtas ar zvaigznēm tik pilnas, pa kādai nokrīt, paķerdama līdzi kādu sapni un ilgu...pavisam netālu bauro brieži...mazliet mistiski... Lai labie sapņi neaizklīst meža biezoknī, tos saķeršu savā sapņu ķērājā... 😇😔

SIENA LAIKĀ VIDZEMĒ

12.jūlijs 2018.gads

Velmeri

Tā rodas iedvesma radīt...kad kaimiņmājā tiek vālots un tīts ruļļos siens, tad mana iedvesma saka- ķeries klāt pie krāsām un radi savu siena pļavu... Tā nu, zvaigznēm spīdot un sienāžu orķestrim čīgājot, ir tapusi MANA SIENA PĻAVA💚... kad gaiša sēkla tiek zemē sēta, top zāle zaļa, zaļa... tad nāk spožā saule un zāle pārtop citos zaļumos un tomēr saglabājot savu zaļumu katrā mirklī citu... un tad jau klāt ir jūlijs, zāles brieduma laiks, kad tā pārtop sienā... Skaists ir zāles esības laiks! 💚☘️#labosajutumajvieta #punktošana #lauki #vasara#iedvesma #radīšanasprieks #vidzeme @ Amata, Latvia

PAR SAPŅIEM UN NODOMIEM, KURI PIEPILDĀS...

16.maijs 2018.gads

Rīga-Maskava

Vienmēr esmu teikusi, ka visi, pilnīgi visi sapņi piepildās...tikai mums nav nojausmas par to, kā Tur Augšā tas viss saliksies, lai mūsu noklusētās domas piepildītu... Šodien piepildās viens no maniem bērnības sapņiem- būt Maskavā, atrasties uz Lielā Sarkanā laukuma un klausīties "dzīvajā" Kremļa kurantus...Un man nebija ne jausmas par to, ka šajā Lielajā, varenajā zemē es nokļūšu ne kā tūrists, bet daudz, daudz personīgāk, ka man būs dāvāta iespēja ielūkoties Maskavas Mazā teātra (jāteic, šis ir ļooooti liels teātris, maskaviešiem citi mērogi) aizkulisēs, uzkāpt uz Lielās skatuves, izstaigāt skatītāju krēslu rindas, apsēsties jebkurā sev izvēlētā vietā un pasajust šīs vietas auru...Un tieši tā Debesis ar mums sarunājas, ja vien tam ļaujamies, Tās piedāvā piedzīvot pilnīgi visu un vēl ar putukrējuma cepurīti, vien atliek ļauties Visam!!!
Ea šodien iekāpu laika mašīnā un atgriezos tajos tālajos gados, kad es kā mazs bērns, kā pusaugu skuķis, ik katru Jauno gadu, veroties Kremļa spožajās gaismās, pusnaktī klausoties kurantu spēcīgajā dunā, rakstīju Jaunā gada apņemšanos, vienmēr tie kuranti sita tik ātri, vēlēšanos bija tik daudz, un vienmēr tas bija kā pirmo reizi.. un šodien es stāvu šajā laukumā, kurš Toreiz likās kā neiespējamā misija, kaut kas ļoti neaizsniedzams, kaut kas leģendām un stāstiem apvīts, kaut kas tik ļoti milzīgs... stāvu un klausos kurantos, tajos pašos, tik ļoti pazīstamos un nu jau arī tik ļoti svešos... raugos uz Ļeņina mauzoleju un smaidu par tām bērnības domām un noklusētajiem sapnīšiem, cik ļoti Toreiz to visu gribējās piedzīvot, un šodien es esmu šeit, savā pagātnes izdzīvotajā kadrā... Viss te ir ļoti, ļoti plašs un varens...un man tik ļoti pazīstams un tomēr ļoti svešs! Paldies, Debesīm, ka ļāva man šo mirkli izgaršot, lai apjaustu cik esmu laimīga Savā Latvijā! Maskava ir ļoti, ļoti plaša... un es ar visām maņām ļaušu sev izdzīvot ik mirkli šajā plašumā... Un jau rītvakar mūsu Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris kāps uz MAskavas Mazā teātra skatuves un rādīs A.Ostrovska lugu "Ne viss runcim krējuma pods". Prieks un lepnums par Latviju! #rigaskrievuteatris#maskavasmazaisteatris#maskava @ Moscow, Russia

STĀSTS PAR JAUNU PIEREDZI

2018.gada 8.maijs

Tas nu ir noticis!!!😇
Šodien man bija tā laime gūt brīnišķīgu pieredzi, vadot savu pirmo atklāto nodarbību, daloties ar savu pieredzi, ar to, ko esmu apguvusi es un ar to, kas man sagādā prieku, iedvesmu un neskaitāmus laimes mirkļus. :)
Jā, man tas patiešām ir nozīmīgs notikums, jo līdz šim es atradu gana daudz attaisnojumus, kāpēc es vēl nevaru darīt To. Un atkal ir jauna atklāsme – neko mēs nevaram šajā dzīvē nokavēt un neko mēs nevaram sasteigt, viss notiek tieši tad, kad tam visvairāk esam gatavi. Un man bija vajadzīgs tieši tik daudz laika, tieši tik daudz gadu, tieši tik daudz izdzīvotu mācību, lai sajustu sevī to spēku, to gribu, to mieru, ka es varu, ka es varu pamēģināt spert jaunu soli.☺️
Es no sirds pateicos Mandalu Pasaules Sarmite Makarova, kura sajuta, uzdrošinājās man pajautāt un uzticējās. Tas ir tik fantastisks mirklis, kad norezonē divu cilvēku sajūtas un piedzimst kaut kas jauns. Mēs abas radījām šo vakaru - Punktiņmandalēšanos.❤️
Ir viegli dalīties ar to, kas ir tevī, kas ir tavs. Ja teikšu, ka vispār nebiju sabijusies, tad melotu sev, jo es mazliet tomēr noķēru stresiņu, bet tam visam klāt un pāri nāca miers, iekšējs miers, ka es varu dot tikai savu pieredzi, tikai savas prasmes un tad viss notiek rāmi, plūstoši un droši. Bailes?! No kā?! Tādu manī nebija. Es zināju, ka var kaut kas nenotikt tā, kā es biju izsapņojusi, bet es zinu, ka viss notiks tieši tā, kā tam ir jānotiek. Nesanākt?! Kas tieši nesanākt?! Mēs visi saņemam to, ar ko esam atnākuši. Ja es atnesu savu prieka saini, savu krāsu spaini un savu vezumu iedvesmas, tad es ticu, ka šīs brīnišķīgās meitenes nāca tieši pēc tā un mājās jau devās ar kripatiņu saņemto no maniem krājumiem. 
Vai ziniet, kas liek man lidot pēc šīs nodarbības?! Es pamanīju meiteņu sejās mazliet kautrīgu, latviešu dabai noslēpumainu prieku. Es pamanīju, ka viņu lūpu kaktiņi bija savilkti smaidā, tādā tīkamā smaidā, kad sirds smaida par paveikto varoņdarbu...un tieši tik sirdssmaidīgas meitenes devās uz savām sētām, lai dalītos savā priekā, mierā un Esībā. Visums šovakar gavilē!!! Un tā notiek katru brīdi, kad mēs darām to, kas mūs priecē, kad mēs izbaudām procesu un nedomājam par gala produktu...Tieši tā tas arī saucas - būt šeit un tagad un tieši tik vienkārša ir tā apzinātā dzīvošana, Būt klātesošam procesā. 
Es atgriezos Mājās...Būt Mandalu pasaules mājās man bija ļoti, ļoti omulīgi. Kopš pirmās reizes, kad es tur nokļuvu, tā ir vieta, kas mani aicina, kurā es sajūtu sevī ieplūstam citu elpu. Un tā ir vieta, kurā pirms daudziem gadiem es sāku savu Citu dzīvošanu (toreiz gan mājvieta bija cita). Ir pagājis laiks, ir aizplūduši neskaitāmi ledus laikmeti un es esmu atgriezusies Tur, tajā pašā vietā, tikai es jau esmu cita un viss ir kļuvis cits, bet tā sajūta ir sirsnīga, tā ir kā atgriešanās Mājās...Tā ir sajūta, kurai ir grūti rast vārdus, jo to var tikai sajust...arī šobrīd šo rakstot, man birst laimes asaras...tieši tāda ir tā sajūta – Laimības!!!😇
Mīļās, šī vakara meitenes, es pateicos Jums, par Jūsu Esību! 🙏🙏🙏UN tam vairs nav nozīmes, vai mēs kādreiz satiksimies, es zinu droši, Jūs esat kļuvušas bagātākas, Jūs esat apjautušas jaunas spējas un iespējas, Jūs esat uzdāvinājušas sev sirdsrāmu vakaru un tas ir tik daudz! No sirds, paldies Jums!❤️
Pavasaris steidzas ziedēt, kas zina, varbūt viņš jau jūt, ka vasara tepat ar stūra lūr, bet lai, lai zied kā traks, lai reibina un silda, jo jau 11.jūnijā mēs griezīsim vasaras virpuli jaunā Punktiņmandalu nodarbībā!☘️
ESAM PAVASARĪ UN SĀKAM KATRS AR SEVI!💚🦋🙏

MANS SAJŪTU UN EMOCIJU DĀRZS GAVILĒ!

10.februārī 2018.gadā

Teikā, Rīgā

Vakardiena bija diena, kad mans sajūtu un emociju dārzs bija pārpilns no smiekliem, sniega pikām, krāsām, smaržām, lidojuma, viegluma, garšām, smiekliem, miera un laimības...
Kad satiecies ar cilvēkiem, kuri ir uz viena viļņa, tad izšķīst jebkādas robežas un mēs kļūstam par vienu prieka dzirksti, par vienu sniega piku, par vienu veselumu ar kopīgām sajūtām...
Botāniskajā dārzā ZIED acālijas! Kas tas ir par krāšņumu!!! Rīta stundā tās sagaida mūs tikko padzērušās, kad uz ziedlapiņām vēl rasas piliens trīc, kad katrs zieds ir citādi krāšņs un Dvēsele padzeras līdz ar ziediem! Krāsas un ziedu kruzuļi.
Un ikreiz, kad sper kādu soli tālāk, mūs sagaida jauni pārsteigumi. Šoreiz – taurenīši dejā viegli, viegli slīd...Tauriņu māja ir vieta, kurā balto ziemas dienu pavadīt siltumā, zaļo lapu ēnā un kaut mirkli pacelties spārnos un traukties līdzi taurenīšu vieglajam lidojumam...
Kad Dvēsele padzērusies, laiks palutināt savas garšas kārpiņas. Šoreiz izvēlamies Fazenda bazārs, Nometņu ielā. Ļoti krāšņa, radoša un mājīga vietiņa, kur satiekas pilsētas biznesa ļaudis un radošās pasaules lidotāji, kur satiekas darba meklētājs, ar darba piedāvātāju, kur satiekas pilsētas glamūrs ar lauku vienkāršību...Kur pārsteigumā ieraugi kaut ko tik ļoti tuvu, kā Vanagkalna bukletiņu par Slēpošanas festivālu un lasot šo patiesi uzrunājošo vēstījumu par to, ka viņi IR tik kolosāli, smaids rotā seju...Te nu bija laiks izbaudīt gardo ēdienu, kurš bija piesātināts ar mīlestību. Laime pilnīga...
Un vakarā, kad saule riet ir laiks ielaist mieru savā sirsniņā. Un tad, kad sajūtas saka priekšā, ka ir jādodas uz vietu, kurā kādreiz Viss ir sācies, tad birst laimes asaras...
Kad radi pats savu dzīvi, kad pieņem savas izvēles, kad ļaujies savām sajūtām, tad -
Mans sajūtu un emociju dārzs gavilē!
Es esmu bagāts un man pieder viss! No  pateicos Valentina, Sarmite un Mandalu Pasaulei, par to, ka ESAT manā ceļā!

GARVAKARIŅAS PAVILJONĀ ZIEDOŅDĀRZS

Cik lēnām lēnītiņām krīt sniegs...tik viegli un rotaļīgi...ir ziema! Man ļoooti tas tīk.

Ir pirmdiena...pēc piektdienas...

Piektdienā piedzīvoju tiiiik baudīgu vakaru, ka ir dzimis vēl viens iedvesmas stāsts PAR GARVAKARIŅĀM ZIEDOŅDĀRZĀ!

Bija ceturtdienas vēls vakars, kad visaktīvāk esošajā sociālajā vietnē Facebook, kur reklāmas, pasākumu rullīši gar acīm ņirb gaismas ātrumā, pamanīju tikai vienu vārdu, kurš lika manam mirklim apstāties GARVAKARIŅAS ZIEDOŅDĀRZĀ! Vai tā bija romantika, vai tā bija tikai vārdu spēle, vai tā bija sajūta, kas mani uzrunāja, es nezinu, vien zinu skaidri, ka šī sajūta lika man rīkoties.

Vispirms jau, piedāvājot savam Mīļotajam šo „kārtējo” pasākumu (kāpēc „kārtējo”, tāpēc, ka es mēdzu lasīt skaļi visas ņirbošās pasākumu afišas un, tad jau spējat iedomāties, ka cilvēks, kurš ir man līdzās, var aizmaldīties, kur bija teikuma sākums un kur jau ir beigas 🙂 , uz kuru pasākumu mēs jau esam pieteikušies un uz kuriem vēl neesam 🙂 ), bet ziniet, kā bija ar šo?! Laikam jau tās sajūtas bija sadzirdamas arī manā balss tembrā, es to nolasīju TĀĀĀ...nu tā, tik garšīgi, ka Viņš uzreiz teica man Jā! Un tad jau sekoja nākamā darbība, roka pastiepās pēc telefona, lai nekavējoties rezervētu galdiņu Diviem, jo man jau sajūtās likās, ka mēs dosimies uz randiņu...Piektdienas vakara randiņš Ziedoņdārzā! Izklausās labi, vai ne?! Bet bija vēl vairāk par labi, jo bija ļoti, ļoti baudīgi...bet nesasteigšu notikumus un ļaušu arī ikvienam, kurš lasīs šo stāstu, izgaršot sajūtu buķeti, kuru piedzīvoju, kuru izgaršojām mēs Abi.

Nakts pagāja mierīgi, jo galdiņš bija rezervēts un varam mierīgi Būt līdz vakaram. Bet tā diena bija ļoti citāda, likās taureņi rosās pa manu vēderu, likās noskaņojums tāds pacilājošs, gribējās ielīst putojošā vannā un posties, posties un posties...nu, gluži kā uz Randiņu. Jā, tieši tādas bija manas sajūtas Pirms Garvakariņām.

Kad vakars bija klāt un mēs jau bijām Satikušies un stāvējām jau gandrīz blakus Ziedoņdārzam, mans Mīļotais man jautā – a uz kurieni mums jāiet, kā sauc kafejnīcu?! Hi,hi, kā gan sauc mūsu vietiņu, kur mums ir jānokļūst?! Man nav ne jausmas, skaidrs ir tikai viens – Ziedoņdārzs...es, protams, kā visbrīnišķīgākā sieviete, par detaļām pat neaizdomājos, kur nu vēl par to, lai precīzi noskaidrotu informāciju...Bet, protams, Ziedoņdārzā pagaidām ir tikai viena gaismās vizuļojoša vietiņa – Paviljons Ziedoņdārzs un mēs jau stāvam tam tieši blakus. Vai tas ir restorāns, vai kafejnīca, vai krogs vai bārs, sauc to kā gribi, bet vietiņa ir apdzīvota, cilvēki lēnām bauda nebeigušos dienu un jau sākušos vakaru, sāk pamazām sanākt Garvakariņu tauta, lai sāktos piektdienas vakars. Viss noris lēnām un nesteidzīgi, pa vidu satiekoties manam skatienam ar smaidošo oficianšu acu pāri, kāds atnes karstu kūpošu paplāti ar smaržīgu ēdienu, cita meitene piedāvā izvēlēties vīnu...pa vienām durvīm kafejnīcā ienāk pulciņš jaunu cilvēku, pa otrām, smaidīgi saposies jauniešu pāris, šķiet, arī viņiem ir randiņš, jo meitenei acis zib un mati lokās vijās pār plecu un kleita kā princesei, bet viņš tāds ieturēts, it kā ļoti drošs par savu izvēli šim vakaram, šķiet, visi rosās Kaut kam...Apskatot sanākušos ļaužus, ar smaidu konstatējam, ka mēs esam vissenākie šajā pulciņā, tiem kam pāri 40, jo viņiem visiem citiem ir zem 20 un mazliet pāri tiem skaistajiem, kumeļa gadiem...bet ņemot vērā to, ka mūsu Dvēseles ir vienmēr jaunas, mēs sajūtamies ļoti omulīgi šajā kompānijā un šķiet, mēs uzšķiļam dzirksteli arī viņiem, kas ir mums līdzās. Cilvēku nav daudz, bet pietiekoši, lai viens otram absolūti netraucētu izbaudīt vakaru.

GARVAKARIŅAS ir sākušās!

Šefpavārs ir saradījis krāsainas un dažādas mazās uzkodiņas, viņš bija sarūpējis visdažākos ēdienus no Franču virtuves (kartupeļu sacepums) un mūsu latviešu (cepta cūkas pavēdere), no itāļu un vēl un vēl - ar gaļu un bez tās, ar dārzeņiem un bez tiem...bija ļooooti garšīgi. Un tas vīns, kurš nāk pie vakariņām klāt, ir tieši laikā, lai notrauktu nedēļas spriedzi, lai pamātu ar roku brīvdienām, hei,esam klāt, lai sāktu smaidīt arvien plašāku un plašāku smaidu par kaifīgu būšanu...viss noris rāmi un nesteidzīgi, oficiantes smaidīgas un filigrānām kustībām apburošas būtnes, kuras viegli papildina arvien jaunus ēdienus no virtuves, vai tikpat viegli nomaina iztukšotos traukus pret pilnajiem...un tad, kad pirmais izsalkums ir remdēts, pie klavierēm apsēžas jauns vīrietis, nu, varbūt pat ļoti jauns, tāds mazliet sakautrējies, tāds mazliet uz sevi vērsts, jo nav jau nemaz tik kaifīgi, kad citi atpūšas, bet pašam jāstrādā, bet vīrietis, ļoti pārliecinoši ver vaļā lielās nošu lapas un sāk spēlēt... kad viņš saplūda ar mūzikas skaņām, kad viņš sāka spēlēt "pēc notīm", viņš kļuva citāds, viņā atvērās kāda sirds stīga un viņš kļuva tik jūtīgs un trausls un maigs un spēcīgs, tik ļoti gaišs...

Mums ir bijusi pieredze, kādā ļoti dārgā krogā, kur mūziķis bija kungs ļoti ievērojamā vecumā, stipri gados un tērpies frakā un baltā kreklā, kroga publika toreiz bija tikai ārzemju inteliģence labākajos gados un viņi ikreiz, kad beidzās skaņdarbs, aplaudēja šim vīram, kurš radīja mūzikas noskaņu šim vakaram...un šo pieredzi arī mēs, aizguvuši no sirmajiem vīriem, izdzīvojām šajā vakarā...ikreiz, kad beidzās skaņdarbs, mēs aplaudējām...jā, neapšaubāmi, jaunākajiem kafejnīcas apmeklētājiem uzreiz lika domāt par to, ka mēs esam seni...bet, kā puisim pie klavierēm Dvēsele gavilēja par to, viņš izvilka no kabatas savu visapburošāko smaidu un uzlika to kā masku uz visu vakaru, šķiet, viņa pirksti sāka rotaļāties ar baltajiem un melnajiem klavieru taustiņiem, viņā atvērās kādas durtiņas uz radīšanas pasauli....un mēs savienojāmies šajā vakarā vienā telpā un laikā...

Mēs runājām un klusējām, mēs klausījāmies un mēs aizlidojām, mēs dzērām tēju un lūkojāmies uguns liesmiņās...mēs Bijām Garvakariņu sajūtās!

Tas bija tiiiik romantiski un skaisti, kad zālē esam vien daži cilvēki, kad deserta baudīšanai esam ieņēmuši jau rokoko stila senos, mīkstos zvilņus, visapkārt sveču gaisma un smarža un telpu piepilda klavieru taustiņu rādītās skaņas...tiiiik dievīgi baudīgs mirklis!

Un zāles vidū esošai„vecais tomariņa pulkstens” ir apstājies uz 12, ir sajūta, ka tas ir apstājies mīlestības priekšā un laiks vairs nesteidzas, tas izšķīst un tajā mirklī, kad šķiet, tieši tagad ir vis,vislabāk, ir laiks celties un doties tālāk..tālāk savā vakarā, tālāk savā būšanā...tieši tad, kad ir vislabāk!

Esam uzdāvinājuši sev tik romantisku vakaru, nu, gluži kā filmās...un to visu radījām mēs paši – no mirkļa, kad pamani un sajūti un rīkojies...Un tā katru dienu, pa mirkim, pa sajūtai, pa solītim...Un, skat, mēs piedzīvojam absolūti jaunas emocijas, absolūti nebijušu divvientulības vakaru starp pilsētas kustīgo Čaka ielu un Ziedoņdārza mierīgo būšanu, starp pilsētas ugunīm un lauku krēslu, starp darbdienas dunu un brīvdienu rāmumu...

No sirds iesaku doties turp, lai atkal satiktos ar savu Mīļoto, Vīru, Meitu, Māti, Māsu, Brāli, Draudzeni...tā ir vieta romantiskam randiņam ar Savējo! Vakars randiņam Pēc (darba nedēļas, pārpratuma, ilgas neredzēšanās, klusuma pauzes...)...un Pirms (brīvdienām, priekpilnas kopābūšanas, sajušanas, Esības...)...un tajā laikā vīns, gards ēdiens, mūzika un sajūtas...Baudīgs garvakariņu laiks Paviljonā Ziedoņdārzs!

No sirds pateicamies par šo burvību Paviljons Ziedoņdārzs, kuru Jūs radījāt diviem sajūtu mīlošiem cilvēkiem!

Ar mīlestību, Sarmīte un Edgars