1.decembris 2017.gads
Teikā, Rīgā
STĀSTS PAR ANNEMARIJU un KAPILU
Šajā nedēļā man ir bijusi laime satikties un izdzīvot laimes
mirkļus kopā ar ļoti brīnišķīgiem cilvēkiem!
Šoreiz biju aicināta svinēt Ilze dzimšanas dienu citādāk...Un tā izvērtās par svētkiem mums visiem klātesošajiem!
Šķiet, ka Annemarija un Kapil
mājas ir kā Mājas restorāns, kurā ir padomāts un piedomāts par visu, lai svētku vakars pārvērstos par neaizmirstamām svinībām un spožu svētku mirkli katram klātesošajam! :)
No durvju atvēršanās mirkļa, kad paveras simtiem uguntiņu un balts plašums, kad sveču liesmiņas silda un gaismiņas izgaismo, kad Kapil Vig gatavoto ēdienu smarža ir piepildījusi
telpu tik ļoti, ka siekalas sariešas mutē kā no pārpilnības raga un šķiet, ka pēkšņi ir iestājies pilnīgs izsalkums, kad Annemarija kā rāma upe ar smaidu uz lūpām plūst pāri telpai un rūpējas par viesu omulību, tu sajūti, ka esi nonācis vietā, kur mīt mīlestība!
Viss, ko šis brīnišķīgais pāris rada, ir tik
ļoti piesātināts ar prieka, laimes, gaismas un mīlestības sajūtām, ka to nevar nesajust...
Kad ar patiesu interesi vēro kā Kapil brīvi, virtuozi un ārkārtīgi rotaļīgi gatavo svētku cienastu, tad saproti, ka tik Dzīvs cilvēks var būt tad, kad viņš dara to, kas ir viņa sirds aicinājums. Viņš savu sirdsmīlestību caur garšām,
smaržām un krāsām nodod ikvienam, kurš izbauda šos radītos indiešu ēdienus. Tā mājas garša ir tik tīkama mūsu garšu kārpiņām, gluži kā vecātēva vāktais medus vai vecmammas ceptās pankūkas svētdienu rītos...
Mīļie, Annemarija un
Kapil, Jūs esat brīnišķīgi
svētku radītāji! No sirds pateicamies par šo svētku mirkli, kurā ļāvāt mums izbaudīt Indijas pieskārienu sarunās un sajūtās! Pie Jums viesoties ir patiesa laime! :)
Es iemīlos Indijā arvien vairāk, jo manai mīlestībai nav robežu, nav laika un nav telpas. Tā vienkārši IR!
No sirds iesaku savus svētkus pārvērst laimes mirklī kopā ar Annemarija Vig un Kapil Vig!
28.novembris 2017.gads
Rīgā, otrpus Vidzemei
PAR KRISTĪNU UN BALTO MĀLU
Kā man patīk svētki, kurus radam mēs paši!
Kā man patīk tie laimes mirkļi, kad saņemu dāvanas!
Un šodiena bija diena, kurā sev uzdāvināju visbrīnišķīgākos baltā māla darinājumus.
Nu, manai mājai būs gaišie vēja zvani, uz galda rotāsies man mežģīņu trauks, kurā ikreiz ar mīlestību ielikšu kaut ko īpašu, caur vīraka dūmakaino smaržu, mūsu svētku eglē nolaidīsies baltie
eņģelīši, tik viegli, kā vissmalkākais sniegs...un būšu laimīga! Par mirkli ar balto mālu.
Un šis būs stāsts par KRISTĪNU
PIRKTIŅU UN BALTO MĀLU.
Jā, Kristīna ir šo brīnišķīgo, smalko „lietiņu” radītāja.
Vai sajūti to mīlestību, ar kādu Viņa rada šos
brīnumus?!
Es to sajūtu tik ļoooti, ka ikreiz, kad esmu to tuvumā, vienmēr ir vēlme noglāstīt, pieskarties, pasmaidīt un sajust to tīkamo trīsu, kad pār ķermeni pārskrien skudriņas...nu,
tieši tā sajusties, kā tikko iemīlējies... Un Kristīna tieši tā arī jūtas – iemīlējusies baltajā mālā!
Šķiet, katrā darinājumā ir klātesošs maigums
un trauslums un tam visam pāri māla stiprums, smalkums un greznība un reizē pamatīgums.
Ar katru mirkli, jo vairāk sajūtu, cik ļoti Visums runā caur Kristīnas rokām, caur viņas
darbiem un Viņa nodod šo vēstījumu no Debesīm uz Zemi ar BALTO MĀLU, kā gaismas starus, kā saules siltumu, kā Zemes krāšņumu un dabas varenumu!
Paldies Tev, KRISTĪNA,
par šo laimes sajūtu!
Lai balto mirkļu vairāk, nekā nebalto mums būtu!
(Vairāk šos brīnumainos darbus var ieraudzīt šeit: https://www.facebook.com/puuceStudio/)
29.oktobris 2017.gads
"Velmeros", Vidzemē
Nāk nakts...
lapu paklājs čaugani notrīs zem kājām,
lauki ietinas miglas seģenē,
gotiņas sakļaujas ciešāk...
sāk piesalt...
Ir oktobris!
15.oktobris 2017.gads
"Velmeros", Vidzemē
STĀSTS PAR ZEĶU VIZBULĪTI
Bija 2015.gada janvāris...
Mēs jau bijām pazīstamas ar Vizbulīti, bet tik vien, kā ar citām daudzām sievietēm, vienkārši pazīstamas. Bet tajā vakarā es ieraudzīju pretīm nākam smaidošu, apgarotu sievieti, kura nāca tieši
virsū man...hmmm, kāpēc gan tik tiešs nāciens uz mani?! Un tad viņa sniedza man kaut ko ļooooti siltu un burvīgu un teica - tas Tev...tā vienkārši – tas Tev!
Sākotnēji mani pārņēma izbrīns, pārsteigums un nesapratne, vai tikai viņa kaut ko nejauc?! Man?! Par ko man?! Bet viņa nepārprotami, ar smaidu sejā devās tālāk, jo viņa patiešām neko nebija sajaukusi, viņa piepildīja savu vēlmi – dāvināt!
Un tad manās acīs sariesās asaras, jo saņemt tik sirdssiltu dāvaniņu, vienkārši tāpat, par to, ka es esmu un Viņa ir...Tās bija Viņas adītās zeķītes tieši man! Tās krāsas!!! Tik košas un dzīvas, nu tik ļoti manējās! Ziniet, tās bija manas mīļākās zeķītes tajā gadā...bet tad nāca vēl viens pāris un vēl viens...
Un tā mūsu saimē ierakstījusies visbrīnišķīgākā zeķīšu adītāja Vizbulīte Lāze, kura tās dāvina vienkārši tāpat, no sirds!
Tā ir viņas meditācija...tā ir viņas atpūta un reizē darbs, kuru viņa izbauda,
viņa kaifo no šī procesa un pēc tam kaifojam mēs, no Viņas saradītajām siltajām, krāsainajām un sirdsmīļajām zeķītēm...
Viņa tās dāvina ikvienam, kuru sajūt Viņas sirds kā savējo esam...un Viņa Savējos tik ļoti sajūt, ka tajā mirklī, kad Viņas dāvinātās pirmās zeķītes jau sāk palikt arvien plānākas un plānākas un lielie pirksti jau sveicina sauli, skat, Vizbulīte jau nāk ar savu zeķu kurvīti un laiko nākamās...un tad paliek tik ļoti, ļoti silti un mīļi!!!
Un šodien ir viņas dzimšanas diena! Un tieši tāpēc man ir radies šis stāsts, kā pateicība Viņai par viņas sirdssiltumu!
Vizbulīte, mēs no sirds Tev pateicamies par to, ka Esi! Par to, ka radi mums šo siltuma sajūtu! Par to, ka Tavi dzirkstošie smiekli reizēm tik ļoti aizrauj!
Lai Tavs Jaunais gads, Vizbulīt, ir labvēlīgs Taviem sapņiem un nodomiem! Lai piedzīvo mirkļus, no kuriem elpa aizraujas laimē! Lai sajūties laimīga esam!
Apskaujam Tevi cieši, cieši un...velkam kājās Tavas jaunradītās zeķītes...mmm...ir tik ļoti labi, ka Tu esi pasaulē!
14.oktobris 2017.gads
"Velmeros", Vidzemē
...man patīk vērot kā līst lietus un cik viegli krīt no kokiem lapas...
8.oktobris 2017.gads
"Velmeros", Vidzemē
Kad laukā līst un līst...
Vai arī Tava diena šodien šķiet pelēcīga?! Izej laukā un paskaties uz krāsām... radi savu krāsu karuseli pats... Lai krāsojam un svinam šo piesātināto dienu ar lietu, vēju, krāsām un prieku!
7.oktobris 2017.gads
"Velmeros", Vidzemē
Ir tik skaista mūsu zeme rudenī! Kalni un pakalni, lejas un ielejas tērpušies visdažādākajos rudajos toņos, vietām kļavas deg sāratos ugunskuros. Sirds gavilē par Zemi, kurā Esmu! 🙂
1.oktobris 2017.gads
Amatas krastos, Vidzemē
RUDENS ZELTS AMATAS KRASTOS
...es iemīlos rudenī arvien vairāk un vairāk...
Nu, jau par tradīciju kļūst ikgadējais pārgājiens rudenī...šoreiz gar mūsu iemīļoto Amatu, gar upi, kura ir tik mainīga, tik dažāda, tik saistoša, tik neparedzama un reizē tik pazīstama...
Katrā gadalaikā tai ir savi svārki, šoreiz tie rudie, tie rudens skartie koki un lapas, kas ar spējo straumi aiznes vēstījumu kaut kur tālumā...
Uz rudens noskūpstītām lapām var rakstīt vēstules. Vēstules sev, Viņam, varbūt tam, kurš tik ļoti gaida kādu ziņu no tevis, bet varbūt tieši tam, kurš sen jau vairs negaida to, varbūt...
Vien zinu droši, ka katra krītošā koku lapa pauž vēsti, ka viss ir rimis, ka vasaras karsto tveici ir nomainījis rudens dzestrais vējš, ka agrie, saules pielietie rīti tagad ir tērpušies miglas vālos un tikai lēnām un pamazām diena piedzimst savā gaismā, ka sakarsušos cilvēku prātus mierina lēna un pieklusināta būšana vien pašam ar sevi, ka viss dabas ritējums iet uz rāmumu...
Iet uz laiku, kad pārlapot to, kas audzis druvās un tīrumos, laiks, kad sajust sevi tik piepildītu ar saules gaismu, tik piepildītam ar jaunu gara spēku un mundrumu, laiks, kad druvās briedušās vārpas kārtot savos Dvēseles apcirkņos, lai pietiek ziemai, lai pietiek līdz jaunam pavasarim...
Pārgājiens gar upi ir laiks, kurā būt savā rāmumā, lai sadzirdētu stirnas pļavas vidū elpojam, lai saklausītu tālumā esošā strauta burbuļošanu, lai ieelpotu dzestrumu un paraudzītos pāri koku galotnēm, lai sajustos reizē tik liels un varens un tajā pašā laikā tik mazs un niecīgs, iekāpjot mutuļojošajā upē un knapi noturēties uz kājām, lai tās spējā straume neaizvelk sev līdzi, lai vari sajust sevi stipri stāvot uz Zemes šīs...Sajust sevī veselumu! Un, ja kāds saka, ka nevar divreiz vienā upē iekāpt, tad neticiet, jo tie ir meli...VAR...var divreiz vienā upē lēkt, jo nekas šai dzīvē nestāv uz vietas, viss plūst un mainās, viss ir kustība!
Un mūsu Amata ikreiz ir cita...
Paliec sveika, Amata, uz satikšanos ziemas spelgonī!
29.septembris 2017.gads
"Velmeros", Vidzemē
RUDENS IR PIENĀCIS TUVU, TUVU KLĀT...
Rīti, kuros es pamostos reizē ar saulīti ir lauku rīti. Tad es mostos kopā ar smaidu, laimi pakrūtē un diedzu laukā, lai noķertu šo dzestrā rīta sajūtu, lai noķertu to rasas lāsi aizmigušā zālē, lai noķertu zirneklīti nakts austajā seģenē, lai lūkotos saules bumbā, kura ceļas augšup, vēl augstāk un vēl...lai dienu sāktu ar laimes sajūtu!
25.septembris 2017.gads
"Velmeros", Vidzemē
Kad dodies mežā pēc sēnēm, bet pamani tikai saules starus, jo tie lien un spraucas cauri koku galotnēm un koku lapotnēm, tie apmirdz katru sūnas čemuru un katru zāles stiebru...
UN tad Māte Daba rada SAULES APMIRDZĒTOS...
24.septembris 2017.gads
"Velmeros", Vidzemē
Rudens kā rudens...krāsu mākslinieks rotaļājas ar krāsām, tām košajām, lai reibstam no krāsu piesātinājuma, lai smaidam no košās pasaules!
Septembrī 2017.gads
"Velmeros", Vidzemē
KĀDS SEPTEMBRA PIEDZĪVOJUMS_2.daļa
Labrīt, labrīt! Ir atnākusi atkal jauna diena...citāda...ar pelēkiem miglas vāliem un ne miņas no saules stariem... viss ir pārejošs, neko mēs nevaram ne paturēt, ne noturēt...Vēl vakar saule rotaļājās koku galotnēs, bet šodien tos ieskauj migla, kā gādīga māte apsegdama savus saudzējamos un lolojamos, lai nenosalst, lai lapas vējā neaizskrien, lai vēl mirkli tās, krāsu noskūpstītas, paliek zaros...
Nakts pagāja karsti! Ļoti, ļoti karsti. Es ļoti mīlu dzīvo uguni. Šķiet, mana iepriekšējās dzīves profesija ir bijusi kurinātājs. Es šajā vasarā esmu nokurinājusi ziemai paredzēto malkas grēdu, jo man tiiik ļoti patīk raudzīties un būt pie iekurta kamīna...Tā ir mana māju sajūta! Un vakar to es radīju, tik ļoti sakurinot māju, ka naktī sajutu siltumnīcas efektu...Arī te man ir jāmācās mēra sajūta, kad pietiek un, kad vajag vēl...
Naktī biju viena...Briežus neredzēju un pat nedzirdēju...klusuma miegs mani bija paņēmis savā varā. Man ļoti patīk pamosties klusumā, kad aiz loga ir dzirdams tikai vējš, kurš danco pa jumta kori, vai lietus lāses, kas pieskaras loga rūtij, vai kāda ķērcoša vārna pārlidojam sētai pāri vai kaut kur tālumā sadzirdam kaimiņa zāģi, kurš ar saulīti ir devies sakopt mežu...Šeit nekad es nedzirdu atkritumu vedējus, kas agrā rīta stundā sakopj mūsu pagalmu pilsētā, nekad es nedzirdu steidzīgo māmiņu skaļos vārdus saviem mazuļiem, lai pasteidzas, bet viņi vēl pusmiegā labprātāk paliktu savās gultiņās, bet tiem ir jāsteidz uz bērnudārzu, jo mammai ir sājusies steidzīgā diena, te nekad es nedzirdu trolejbusa vadus notrinkšķam un nekad es nedzirdu sirēnas, kuras steidzas kādam palīgā...Ir netverams klusums!
Rīts!!! Rīts ir ļoooti jaudīgs! Pamodos jau 6!!! Un brīvi, nepiespiesti. Akkk, kaut es varētu tā katru rītu mosties – bez modinātāja, mazliet pirms saulītes iznāciena... Ieslēdzu bumbiņlampiņas, aizdedzinu sveci, uzlieku saullēkta meditāciju, pamodinu savu ķermeni saules sveicienā un tad, tad dodos laukā basām kājām pa rasu...manas kājas grimst mitrajā zālē, mazliet salst, bet spirdzinoša pamošanās sajūta manī ielīst tik spēji...uzkāpju dīķa laipas galā un savienojos ar Visu! Ar Māti Zemi, Debesu Tēvu, ūdeni, uguni, gaisu, visu, visu un zini, es kļūstu tiiiiik plaša!!!! Enerģija un jauda spridzina!!! Vēl tagad, kad pusdienu saule ir pamodusies, kājas kņudina tas pirmreizējais vēsais rasas glāsts...Es jau esmu saņēmusi to, ko klusībā biju gaidījusi, ir tiiiiik kaifīgi!!!
Brokastīs mielojos ar savu mīļāko brokastu putru- griķu!!! Kā man garšo
griķu biezputra?!!!! Nu tā, ka ļoti, ļoti!!! Es sevi lutinu ar vienkāršo pārpilnību! Un varbūt par spīti rudenim, vai varbūt vasaru vēl noturot aiz astes, es brokastoju laukā, satinusies siltajā plediņā, kājās apāvusi mīļās vilnas zeķītes, krūzē
kūp aizejošās vasaras liepziedu tēja un es baudu brokastlaiku...jā, mazliet vēsīgi un sveces vējā plīvo un tomēr, tā bilde, kas paveras manā acu priekšā ir dievīga – pāri dīķim pērnajā rudenī dzimušais mežs, vienu skatienu tālāk,
vecais mežs, kā kupla māmuļa noraugās uz savu jaundzimušo līdzās stāvam, migla nosēžas ūdenī, debesis maigi zilas, kā tikko modušās... Un visapkārt ir tikai klusums! Diena ir modusies!
Cik sen es nebiju darījusi Saules sveicienu?! Sennnn...kas pie tā vainīgs?! Jā, jā, protams, cilvēka slinkums...un tikai...nav nevienas vainīgās personas, nav aizbildinājumu
par to, ka nav vietas, ka nav laika, ka nav...Viss IR! Un arī slinkumiņš ir...Un tā es reizi pa reizei atkal atgriežos pie Sevis pašas, pie Savas iekšiņas un mācos to saglabāt kā savu ikdienu, kā neatņemamu sastāvdaļu manai dienai...Mācos
un izbaudu katru reizi, kad izdodas...
Šodien man būs iekšiņas diena, jo laukā ir vēsīgi neomulīgs, bet iekšā joprojām siltumnīcas efekts... ehhh, kā man reizēm vajag šo brīvību!!!! Tikai reizēm...nu tā, līdz mielēm izbaudot, atkal atgriezties mājās, kur esmu ar savējiem... šis ir laiks, kā restarts man pašai...
Šo dienu es izauklēšu kā visdārgāko dāvanu, to piepildīšu ar savu kūsājošo enerģiju un mīlestību, kas plūst pāri malām, kā pavasarī upes plūst, kad pārkāpušas pāri saviem krastiem...
*****************************
Es paņēmu rudeni savās plaukstās un ienesu to mājā...krāsas dabā un krāsas manā istabā... ir tiiiiik silti...🙂
Septembrī 2017.gads
Rīga - Velmeri
KĀDS SEPTEMBRA PIEDZĪVOJUMS_1.daļa
Šodien došos savā mazajā lielajā piedzīvojumā...sajutu atkal sevī vēlmi paveikt kādu mazo varoņdarbu. Ir nedēļas pats vidiņš, trešdiena, bet manī radās nepārvarama vēlme doties uz laukiem, lai izbaudītu divvientulību ar rudeni...lai šīs saulainās dienas piedzīvotu un izdzīvotu tieši laukos, mierā, starp košajām lapām, starp briežu bauriem un rasotiem rītiem...Būt Dabā un Sevī! Es uzdāvināju sev nākamo darba dienu kā brīvdienu...jā, tieši tik vienkārši...jo es izvēlos būt laimīga! Un neviens cits man nespēs dāvāt šo sajūtu, kā vien es pati...Un mani laimīgu dara Brīvība...kad es varu doties pie naktsmiera tieši tad, kad es to vēlos, varbūt tas jau būs agrs rīts, bet es zinu, ka nevienam nebūšu traucējusi ar savu nakts enerģisko rosīšanos, kad es varu mosties pusdienlaikā un atkal nevienam nebūs daļas par to, kāpēc tik ilgi guļu, kad es varu doties pārgājienos ar savu mobilā telefona kameru un bildēt, bildēt un bildēt uz nebēdu, tieši tik, cik man gribās....nu, labi, labi, cik tur mana telefona baterija J...kad es varu mosties ar saulīti reizē un sveicināt to un doties uz laipas, kura ir mana maģiskā vietā, kura ir kā savienotājs, kura savieno mani ar Debesīm un Zemi, kura iedrošina mani doties nezināmajā dziļumā...Šķiet, arī ikdienā man viss augstāk minētais nav liegts un tomēr, kad esi pilnīgi viens, tad sajūti sevi bez maskām un izlikšanās, tad varu palaist ganībās trakojam sava iekšējā bērna nepiepildītos sapnīšus un varu parotaļāties tieši ar to, kas tajā mirklī ienāk manās sajūtās...Un tas ne vienmēr ir pareizi un kārtīgi un man patīk tas trakulīgais pusaudzis, kas manī mīt... Es esmu atnākusi uz šo Zemi, lai piedzīvotu pilnīgi visu!
Es sajutu vēlmi doties rudenī viena, kaut uz dažām dienām, kaut uz mirkli, restartēt sevi, lai atkal ar pilnu jaudu piekļautos Mīļotajam pie sāniem un viņa apskāvienos justos tik piepildīta un Viņam spētu sniegt savu sievišķo spēku un maigumu, lai mans klēpis ir pilns mīlestības...mīlestības uz sevi un pasauli...Man ik pa laikam to vajag, gluži, kā baterijas, ik pa laikam tās ir jāuzlādē, lai dotu gaismu J ...
Un tas viss, ko es tikko nosaucu, ir tikai daļa no mana mazā varoņdarba. Lielākais vēl priekšā.
Man ir pilnīgi skaidrs, ka šo varoņdarbu es gribu pati paveikt no idejas līdz īstenībai...Tātad, uz laukiem man pašai ir jānokļūst un tas nozīmē, ka bez auto...
Vairākas dienas vēroju autobusu sarakstus, rēķināju un liku kopā, kāds man būtu labākais variants...Un es atradu, atradu ideālo variantu. Bet tas, ko es darīšu, būs pilnīgi kaut kas jauns priekš manis, jo Vidzemē es esmu tikai ienācēja, vēl pavisam jauna...tātad, arī autobusu pieturas man īsti nav vēl droši zināmas, bet loģiskais prāts ir stiprs un tas saka, paļaujies uz mani...un šoreiz es tā arī daru...
Visam ceļam, kurš man ir jāveic, pēdējam posmam nav nekāda transporta...bet tie ir nieka 3 km...kas tas ir?! Protams, ka nekas...ehhh, varēšu izbaudīt lauku putekļiem klāto akmeņaino ceļu, katru smilgu varēšu noglāstīt un katru sārto koku nobildēt un kas zin, varbūt vēl satikšu kādu ceļabiedru, varbūt stirnu buku, bet varbūt kādu viltīgo lapsu, kura šad un tad atnāk pamieloties ar mūsu našķiem...Man ļoti, ļoti patīk Iet!
Bet izejot no mājām, saprotu, ka cilvēks ir viens dīvains radījums, viņš tā mēdz apkrauties ar mantām un lietām, kuras pēc tam velk pie zemes, ka uz priekšu netiek...un šoreiz tas ir stāsts arī par mani...ir tikai divas somas – datorsoma, kura ir neiztrūkstošs mans ceļabiedrs un draugs, lai varētu rakstīt un tā soma, kurā ir visa sievietes dzīve – mazā rokassomiņa, kura manu plecu velk uz leju un tomēr tā samazināta līdz minimumam un tomēr smaga tā...saprotu, ka tie 3 km var būt visgarākie un smagākie manā dzīvē un šajā ceļā...tāpēc, tomēr kļūstu sievišķīga un tiek sarunāts transports, kurš mani nogādās līdz galamērķim, līdz Velmeriem...
Un ziniet, man tik ļoti patīk braukt ar autobusiem?! Tas ir laiks, kad es esmu tikai un vienīgi savās domās un pārdomās, kad manas acis var vērot it visu, gan to, kā mainās ainavas gar autobusa logu, gan to, kā cilvēki dzīvo, runā, skatās, tā ir telpa, kurā tu nevari aizmukt, vai noslēpties, kurā tu vienkārši esi, kopā ar visiem un esot viena...tā ir dzīves daļa, ko var izdzīvot un piedzīvot esot autobusā vai vilcienā...
Šķiet, viss mans plāns ir ideāli īstenojies, viss plūst vienkārši, brīvi un krāsaini. Aiz autobusa loga vēroju, kā viena ainava nomaina nākošo un nākošo , tās visas ir citādākas, katra savā esībā tik krāšņas un reizē tik vienkāršas, tik pārbagātas ar krāsām un reizē tik pelēkas... Arī Vidzemē ir atnācis rudens!!! Tās krāsu gammas, kas šobrīd rotā katru koku, krūmu, lauku...tā ir miljoniem krāsu toņu piesātināta glezna. Es smaidu, jo tas mani iepriecina un iedvesmo!
Esmu izkāpusi no viena autobusa un priecīga, ka mans prāts nav mani pievīlis, jo tikai rokas stiepienā ir jau nākamā pietura, kurā man ir laiks uzkavēties vien pārdesmit minūtes...Esmu pateicīga savam stiprajam prātam, ka mēs tik veiksmīgi sadarbojamies. J Un šajās pārdesmit minūtēs caur mani plūst senā bērnības sajūta, kad mēs, mazi bērni būdami, devāmies ar autobusu uz laukiem, pie vecmammas un papa, jau tad man ļoooti patika tieši tas posms – došanās uz un no autobusa, pats brauciens autobusā, man toreiz tas viss likās tik īpaši...Vai tāpēc, ka bieži mēs braucām vieni?! Varbūt tā mēs mācījāmies kļūt pieaugušāki, tā mēs varējām vairs nebūt bērni, jo mēs taču braucām jau vieni?! Bet varbūt tāpēc, ka jau toreiz man patika tas laiks Sevis būšanai, varbūt...Bet šo silto bērnības sajūtu es atpazinu un es visu laiku mīņājoties autobusu pieturā pilnīgi viena, smaidīju un raudzījos apkārt un Debesīs, iepazinu vietu, kurā es uzkavējos vien pārdesmit minūtes...Reizē tik sveša un pazīstama tā...
Nākamajā autobusā jau pamanu vietējo iezemiešu skatienus, jo tas ir autobuss, ar kuru viņi visi dodas uz darbu un no tā katru dienu un te pēkšņi parādās kāds citādais, arī to sajūtu es atpazīstu un raugos uz to ar smaidu un klusu vēlmi, pieņemiet mani, arī man tas patīk un es esmu ar jums un jūs ar mani...Mēs visi esam Viens!
Pēc padsmit minūtēm jau esmu nākošajā punktā, kurā jāpārliek pārmijas – jāpārsēžas uz kaimiņa auto, kurš ir manu mantu un mans glābējs un ceļabiedrs. Viss noris tik viegli un plūstoši, it kā mani kāds ved uz vietu, kur man tūlīt, tūlīt ir jānonāk...
Ar manu ceļabiedru ir tikai mirklis sarunai, nu, tieši tik garai, cik ir gari 3 km...bet tajā laikā es dzirdu to, ka mūsu mājas ceļa galā katru vakaru iznāk viens briedis, lai sasauktos ar saviem konkurentiem, lai dotu ziņu dāmām, ka viņš te ir...Pasmaidu, jo, iespējams, man būs citādāks vakars, kā pilsētas kņadā, ar briežu bauriem un to sasaukšanos...
Es ienāku savā pagalmā un tur mani apņem miers! Tik kluss un rāms miers, ka mazliet notrīcu...Šķiet, iekāpju kā mākonī, kā telpā, kurā ir tikai viena sajūta – tā laimes sajūta...Es esmu savā Svētnīcā, savā Labo Sajūtu Mājvietā! J Vēl tikko es biju pilsētā, kur cilvēku un auto troksnī jūties kā gaļasmašīnā, kas mazliet smacē, spiež un galina, vēl tikko es biju uz lielceļa, kur viens auto apdzen vēl vienu, kur lielie laineri ved cilvēkus uz kādām sapņu pieturām...bet pēc pāris stundām es esmu pasaulē, kurā ir piepildīts klusums, vien dabas varenums un mana sajūsma par to...Ir nesatricināms klusums, vien dzirdu lapas no kokiem krītam un apaļā saules bumba, ejot uz rietu, ir apstājusies tieši virs mūsu dīķa un pagalma, tā it kā sveicina mani un uzdāvina šo mirkli – divvientulību ar rudeni...Mana sirds lēkā no laimes! Lūk, tieši tas bija man vajadzīgs šodien! Sajust to laimības mirkli...Mirkli starp ieelpu un izelpu...Ieelpoju šo mieru un izelpoju mīlestību! Ieelpoju zilās, eņģeļu spārniem izzīmētās debesis, izelpoju mīlestību, ieelpoju rudens smaržu, izelpoju mīlestību! Tieši tik vienkārši skaisti ir BŪT!
Kā viens gudrais ir teicis, nekad nebeidz darīt to, kas citus cilvēkus iepriecina...
Es dodos ceļā, lai iedvesmotos un pēc tam, lai šīs sajūtas nodotu tālāk caur saviem stāstiem tev...tas ir tas, ko es mīlu visvairāk! Rakstīt ir mana laime! Un, ja lasot manus stāstus, sajuti savējo laimes sajūtu, kaut vai kripatiņu, un tas tevi iepriecināja, es ļoti priecājos un darīšu to vēl un vēl...
17.septembris 2017.gads
"Velmeros", Vidzemē
SATIKT MEŽĀ RĪTU
Ir agrs, agrs rīts. Varbūt tomēr vēl nakts, jo pulkstenis rāda 5! Bet šodienas vēlme ir ieklausīties briežu bauros un tie bauro tikai saulei austot. Tas nozīmē, ka jāauj kājās zābaki, jāsatuntuļojas pēc iespējas siltāk un omulīgāk un jādodas mežā iekšā...mazliet mistiski, jo viss vēl dziļā miegā snauž, rasa tik vēsa un dziļa...Vēsīgi!
Ceļā mūs pavada vien mēnestiņš, tik možs un spožs, ka gribās tam pieskarties, gribās to ielikt kabatā...
Mežs mūs sagaida viss miglas pieliets. AUst rīta gaisma un mums ir laiks elpot klusi, jo klusi, lai neviens pat nenojauš, ka mēs esam mežā. Aizturētu elpu ausos...kaut kur tālumā dzird pieklusinātu briežu sasaukšanos. Esam tikai mēs divi un baurojošie brieži, mazliet baismīgi, bet te pēkšņi, kāds mazais putnēns ir modies un tik draiski lidinās mums apkārt, ka gribās spurgt viņam līdz...bet šoreiz briežu laiks ir klāt...
Miglas pielietās pļavu noras, rudens krāsu noskūpstītās kļavas, viss liek man elpai aizrauties...ir tik dievīgi satikt rītu mežā!
10.septembris 2017.gads
"Velmeros", Vidzemē
Pēc grāmatiņas "PIESKĀRIENS BĒRNA DVĒSELEI" piedzimšanas svētkiem
Kad svētki
ir rimuši, tad es mīlu izauklēt šo tīkamo sajūtu, šo pulsējošo prieka līksmību vēl nakti, vēl dienu...un tad, tad jau es atgriežos... :)
Piektdien mēs uzbūrām Intas Blūmas jaunās grāmatiņas „Pieskāriens bērna dvēselei” piedzimšanas
svētkus!
Un viss jau sākās krietni agrāk...kad Inta skaļi izteica savu nodomu, ka 2.septembrī meditāciju grāmatiņa jau dosies pasaules plašajos ceļos, kad es pretī sāku
skaļi sapņot par vakaru starp lieliem, mīkstiem spilveniem, kuros sakrituši mazie bērni ar mammām un tētiem, un daudz, daudz baloniem... un tad notika TAS...kad mūsu nodomi satikās Tur, tajā neredzamajā telpā, kuru var tikai nojaust un sajust un viss
jau iegriezās tādā skaistā, viegli plūstošā radīšanas gaitā, kas uzņēma tādu paātrinājumu, kā ātrgaitas vilciens!
Ar Intu mēs satikāmies, lai vienotos par svētku
konceptu lielos vilcienos, mazajos nemaz neiedziļinoties, un devāmies katra savās gaitās, lai atkal satiktos jau svētku vakarā.
Un tā bija skola mums abām – man –
sajust Intas vēlmes, sajust grāmatiņas elpu un enerģiju un nodot caur savām sajūtām Jums visiem, kas būs klātesošs tajā vakarā un tiem, kuri paņems rokās šo grāmatiņu pēc tam, bet Intai tā bija paļaušanās, uzticēšanās un pieņemšanas
mācībstunda, jo viņa gandrīz neko nezināja kā būs, man tik ļoti gribējās viņai uzdāvināt šos svētkus kā pārsteigumu, bet mirkļos, kad kaut kas tapinājās, tik ļoti gribējās arī viņai aizsūtīt kaut tikai vienu kadru no tā, lai arī viņa sajūt, kā viss
top, tāpēc viņa mazliet nojauta, kas top... Mēs abas šajā laikā izdzīvojām atkal jaunas mācībstundas!
Un ziniet, kad cilvēks kaut ko dara no tīras sirds un mīlot to, ko
dara, nekad nevar kļūdīties un viss izdodas!
Šajā radīšanas laikā, es piepildīju sevi ar nekādās mērvienībās neizmērāmu mīlestības un prieka devu! Es radīju milzīgu
mīlestības telpu sevī, sev apkārt un pāri visām robežām... Tā ir gaismas piepildīta telpa, kuru mēs paši Radām, kurā mēs paši Esam un tieši tā mēs darām šo pasauli labāku!
Šķiet, pirmo reizi radot svētkus viss notika tik viegli, plūstoši, nesteidzīgi un priekpilni!
Mana stiprā komanda ir mana meita Madara un
Mans Mīļotais vīrietis, mēs kopā varam tiiiiik daudz!!! Milzīgs paldies Jums abiem, ka esat ar mani kopā vēlās nakts stundās, kad visģeniālākās idejas dzimst, trauksmainajās dienās, kad mana radošā enerģija kūsāt kūsā un šķiet, viss lauks ap
mani ir tik saelektrizēts!
Mēs radījām Tāāādu mīlestības lauku, kurā tapa konfekšu ietīšanas darbnīca, jo Natia Chabukiani radītās grāmatiņas ilustrācijas tik ļoti
vēlējās nokļūt uz končām, lai katrs viesis šajā vakarā varētu izvēlēties savu mīļāko bildīti, bet varbūt ņemt katru nākošo un mājās doties ar sauju končiņām, tieši ar tik daudz, neskaitot cik, lai būtu pilnas rokas ar zīmējumiem no katras
meditācijas, spilvenu šūšanas darbnīca, ko mēs ar meitu abas darījām pirmo reizi dzīvē – šuvām ar rokas griežamo šujmašīnu, lielus un pūkainus spilvenus, jo tieši tādus es biju ieraudzījusi tajā mirklī, kad lasīju
grāmatiņas manuskriptu, balonu pārpildītas automašīnas ekipāža, reizēm man liekas, ka mūsu sapņu pārvadājumiem jau ir nepieciešams kravas furgons, bet esošā automašīna reizēm pārvēršas par gumijas automobili, kuram nav formas
un izmēru, jo tajā ietilpst viss un vēl vairāk...
Manām noklusētajām un skaļi paustajām vēlmēm atsaucās cilvēki, no sirds piedāvājot daļu no sevis, Ineta Tāluma uzradīja afišu
svētku dienai, Aija Bandere dalījās ar saviem brīnišķīgajiem mandalu spilveniem, helium.lv baloni radīja īpašā balona sveicienu, Kristīne drukāja afišu, Edgars ražoja konfekšu papīrīšus, līdz milimetram pielāgojot datortehnikas
iespējas, un visi šie cilvēki ar neaprakstāmu došanas prieku dalījās un bija līdzdalībnieki šajā radīšanas procesā...Milzīgs Jums paldies!
Es ticu,
ka mēs nodevām šo mīlestības, gaismas un prieka enerģiju tālāk pasaulē, ka grāmatiņas piedzimšanas mirklis ir bijis sirdsmīlestības piepildīts un ikreiz, kad paņemsi rokās „Pieskāriens bērna dvēselei”, Tu sajutīsi sevī ieplūstam mieru
un siltumu, smaidu sirsniņā un gaismas mirdzumu acīs...
Lai labestības piesātināts Tavs ceļš, Grāmatiņa!
Es nebeigšu pateikties Debesīm par Mūsu, Inta, satikšanos! Paldies, ka ļauj man Būt un Radīt, ka Uzticies man!
Ar mīlestību un smaidu sirdī!
9.jūlijs 2017.gads
"Velmeros", Vidzemē
Mana ŠODIENAS meditācija
Ir jūlijs. Laiks dabā ir "stāvošs"- mazie putnēni, čivinātāji ir prom lielajā pasaulē, lielie dziedātāji ir kļuvuši rāmi, vien kāda vārna pārlido man pār galvu, es ieklausos šajā rāmumā un mierā...
Sasteigtās domas lēnām rimst, ārpasaules trokšņi paliek kaut kur tālienē...Man līdzās ir tikai mežs, pļavu noras
un ūdeņi...
Sarkanais āboliņš saziedējis tik lekni!!! Zied madaras un vīgriezes... Smarżo pēc vasaras... Tā vien prasās uzvīt savu vainadziņu...
Uzlieku savu kroni galvā un sajūtu kā manī ieplūst Visuma skaistums un spēks... Ap mani sāk spietot kamenes, bites un dūcošās mušas un sajūtos tik ļoti kādam vajadzīga... Viss pasaules lepnums ir manī!
Dabā sava kārtība, mācos to aizņemties savam ikdienas solim.
Palūdzu Zemes spēku, ar pirkstu galiņiem pieskaros Debesu plašumam, ieelpoju vīgriežu reibinošo smaržu un piepildu sevi ar ūdens čalām...
Ir rāmi.
Sūtu tev šo piesātināto sajūtu buķeti, kaut mirkli ļauj tai sevī ieplūst...
Pielaiko sev un, ja der, nēsā vesela!!!
29.maijs 2017.gads
Rīgā, Teikā
PĒCTALKAS SAJŪTAS
Kad visa pasaule zied un smaržo pēc ceriņiem, ievām un spirejām, tad Labo Sajūtu Mājvietā Velmeri sanāk talcinieki uz Pirmo Lielo Talku!
Šajā dienā jaunais ar veco savijās un mijās ikvienā darbībā – top jauns ceļš uz jaunu sākumu, grūst vecais šķūnis, lai rastu vietu jaunajam, top jauna ugunskura malkas piramīda, no tās pašas vecās, labās malciņas, kas gadu desmitiem ir gulējusi vecajā šķūnī, top jaunas ieceres un jaunas tradīcijas!
Šorīt pamodos ar milzīgu gandarījuma sajūtu krūtīs par to, cik mēs esam bagāti, ka mums ir draugi, kuri atsaucās, kuri labprāt pievienojās mūsu aicinājumam patalkot! Un tam nav nozīmes, vai tie ir 2, 4 vai vairāki
desmiti, jo sajūta jau nemainās – tā pleca un kopības sajūta ir varena! Tas ir milzīgs spēks Esībai!
Esam ļoti pateicīgi saviem čaklajiem, košajiem un dzirkstošajiem
talciniekiem, kuri uzdrīkstējās atsaukties mūsu aicinājumam! Jūs esat burvīgas!!!
Esam paši ļoti gandarīti par to, ka riskējām, uzdrošinājāmies un piedzīvojām jaunu
piedzīvojumu savā sētā!
Talkām BŪT arī Labo Sajūtu Mājvietā!👍
20.maijs 2017.gads
„Velmeros”, Vidzemē
Es tev dāvinu visu šo ziedošo pasauli!!! :) Un tikko pļautas zāles smaržu iesaiņošu linu spilventiņā, pie satikšanās reizes nodošu to tev, kā vislielāko
dārgumu!
Un zini, krāsu pārdevējam izgāzusies zaļā krāsa...koši zaļā! Tās ir tiiik daudz!!!Kā smaržo gaiss!!!
Ir bezgala rāms un smaržīgs vakars Velmeros!
IR!!! PAVASARIS IR ATNĀCIS!!!
13.maijs 2017.gads
Pacel skatu uz austošo sauli un zilzilo debessjumu...tieši
tā šorīt sākās mūsu rīts - ar skaistu, graciozu baltumu peldam pa dīķi...Ar gulbja dziesmu un nesteidzīgo peldējumu tepat pie sliekšņa...Tāds prieks ielija sirdī, aš līdz asarām sirds gavilēja par šo mirkli, kurš rada prieku,
laimi un svētību visai dienai! Un debesis!!! Tik koši zilas un saule, tik spoža, spoža!
Kas vēl man laimei vajadzīgs...jel mirkli apstājies...?!...
Lai svētīga šī diena arī jūsmājās!
1.maijā plkst.12 pulcējamies Labo sajūtu mājvietā „Velmeri”,lai plkst. 13 dotos uz pārgājiena sākumpunktu...
Ekipējums:
* garie gumijas zābaki (šoreiz īsie galīgi nederēs)
* nūjas (es uzceltu
pieminekli tam cilvēkam, kurš ir radījis tik ģeniālu atribūtu pārgājieniem
* sausiņi (ja pēkšņi pārsteidz negaidīts izsalkums)
* dzeramais ūdens (litrāža uz katru augumu individuāli)
* pozitīvs noskaņojums
* atvērta sirds
Pārgājiens ilgs apmēram: 3-4 h
Maksimālā distance: 4 km vai
pēc noskaņojuma
Vidējais ātrums: ar baudu un nesteidzoties, pa ceļam tīksminoties par nepieradinātās dabas brīnumiem
Dalības maksa: krāsainais zīmulis
Pēc tam pilnīgā laimes sajūtā dodamies atpakaļ uz „Velmeriem”, lai iestiprinātos ar karstu zupu un līdzpaņemtām sviestmaizēm.
Kad dienas sakarsētā saule dosies rietā, ar gandarījuma sajūtu pakrūtē dosimies mājup, lai tālāk jau katrs savā pavasarī ieelpotu un izelpotu Amatas upes vizuļojošo gaismu...
Mēs Tevi gaidīsim Velmeros – Sarmīte un Edgars
(ja gribi kaut ko jautāt, noskaidrot, vai vienkārši pateikt, ka būsi, zvani Sarmītei 268......)
2.aprīlis 2017.gads
"Velmeros", Vidzemē
Kūp pērnās lapas, smaržo pēc aizejošās ziemas un vēl vairāk pēc nākošās vasaras... Izbaudam pirmo mierīgo un silto vakaru... Kaut kur tālumā dun meža zāģis, dzērves kliedz pār mums, pīļu saime nesteidzīgi pastaigājas pa ledu un visam pāri pieklusināta, rāma debess, ar rietošo saules bumbu kaut kur aiz mākoņu maliņas....
Ir dievīgs šis mirklis!❤
31.marts 2017.gads
"Velmeros", Vidzemē
Dzīvojam paralēlajās pasaulēs...ziema un pavasaris...viss līdzās... Tā šovakar ir pie mums Velmeros! Ja vēl nesen es teicu, ka vēl gribu uzkāpt uz slēpēm, ka vēl gribu ar ziemu parotaļāties, tad šodien jau zinu noteikti, ka slēpēm ir laiks doties atpūtā un ļoti, ļoti gaidu pavasari, to ĪSTO! Kad saules stari žilbina, kad putni atgriezušies savos koros, kad dārzos laukā lien asns pēc asna, kad viens ziediņš izziedējis savu mūžu, laipni nodot kārtu nākamajam, kad saule mostas arvien agrāk un agrāk, bet vakaros tā nesteidzas ātri prom, kad naktīs varēs laukā lasīt zvaigznes pilnas kabatas, kad bites sāks sanēt un jā, arī dullās mušas lidināsies visapkārt, kad... Vai tas bija pavasaris, ko tik ļoti gaidu?! Jā, jā un vēlreiz jā! Un es zinu, tas jau ir atnācis, vien viņa laikabiedri nedaudz aizsnaudušies ziemas miegā trenē manu pacietību, vai arī radina pie nesteidzīgas dzīvošanas... Ir labi, ir vienkārši ļoti labi būt šeit uz Zemes šīs!
27.marts 2017. gads
Pie Māras dīķa Rīgā
MANS SAJŪTU CEĻOJUMS SMARŽU PIESĀTINĀTĀ PASAULĒ
kopā ar ILZI DĀTAVU
Bija pelēks pirmdienas rīts. Kā jau pelēkā rītā, pamodos ar pelēku noskaņu, sevī sajutu nīgrumu un uz leju savilktus lūpu kaktiņus. Arī tā šad un tad mēdz notikt...Pavasaris vēl bija tikai ceļā, tā bija gana auksta marta nogale...
Bet man bija sarunāta satikšanās ar brīnišķīgo arompasaules burvi Ilzi Dātavu, lai dotos savā smaržu pasaules ceļojumā.
Un tagad es zinu, ja vien kādreiz pamosties ar pelēku noskaņu, tad ir jādodas pie Ilzītes, lai šo dienu un vairākas dienas pēc tam un vēl pēc tam, koķeti smaidītu, dziļi ieelpotu, samīļotu sevi, atvērtu savas dziļākās paslēptuvītes, kurās mīt šaubas, neziņa un neapmierinātība un tad...tad piedzīvotu savu Esību tik tīru un piesātinātu, kā rožu koka aromāts, kā tuberoze, kā kassija, kā mirte un angelika, kā bērzs un medus un citrons un apelsīns un kanēlis un vaniļa ... akkkk, to visu aromātu bija tiiiiik daudz!!! Un katram savs stāsts par mani!
Mēs satikāmies Ilzes buduārā, kurā mīt tik ļoti radoša un mirdzoša enerģija un pati Ilzīte tik ļoti sievišķīgi plūstoša un rāma. Visapkārt krāsas, krāsas un krāsas! Caur krāsām sajūti, ka te jau atnācis ir pavasaris, ka tieši tas ir Ilzītes pavasaris, tā Ilzīte viņu piesauc, pati ar savām krāsām, gaismām, sveču liesmām un smaržām...
Ilze ir ļoooti radoša būtne, ģeniāla ideju ģeneratore, apbrīnojamu enerģiju un milzīgu darbasparu ikvienā savā lauciņā, kuru viņa apgūst un darbojas.
Man tika pagatavota silta tēja un mēs devāmies šajā ceļojumā, ko sauc par aromterapiju, bet man tomēr labpatīk to dēvēt par Sajūtu ceļojumu smaržu pasaulē!
Man tika piešķirta viena stunda un n-tās pudelītes visdažādāko dabas aromātu. Prāts saka, aiii, ko tu stundu darīsi, tak ātri tiksi galā ar visām tām pudelītēm, bet es ļāvos...lēnām un pamazām, pavisam lēnām ieelpojot un izelpojot, nomierinot savu pelēko prātu, atslēdzot galvu no ārpasaules, sajūtot savu ķermeni iekārtojos tā ērtāk uz spilventiņiem un devos SAVĀ SAJŪTU CEĻOJUMĀ SMARŽU PASAULĒ...
Pa ceļam es satikos ar bērnības smaržām, kuras atausa man atmiņā kā brīvi, dzirkstoši smiekli, kā mātes klēpis, kā tikko dzimuša cilvēkbērna maigā ādas smarža, satikos ar Ziemassvētku saldo vaniļas un piejaucēto kanēļa aromātu, ar koķeto smaidu par satikšanos ar Viņu, es satikos ar dziļu, dziļu vieduma aromātu, kas lika sajust – tur kaut kam ir jābūt, kaut kam ļoti, ļoti dziļam, es satikos ar miljoniem sajūtu, kuras spēj raisīt vaļā vienīgi un tikai aromāts, kuru sajūti neredzot. Es zināju, ja manas acis ir ciet un galva nav pieslēgta, tad mans ķermenis neļaus man samelot, tas būs tik patiess un teiks, vai šis aromāts man patīk, vai tomēr labāk nē, vai kāds cits aromāts būs tīri tā nekas...mans ceļojums izvērtās ļoti skaistā sajūtu piedzīvojumā, kurā es savijos kopā ar katru no šiem aromātiem un es smaržoju vēl un vēl un vēl...un man likās, ka esmu bijusi Ceļā vien dažas minūtes, bet klusi un nemanāmi telpā bija ienākusi Ilzīte, kura lūdza mani atgriezties, jo izrādās, bija pagājusi tieši viena stunda, kas bija mans pārsteigums, vai tiešām, vai tiešām aromu pasaule spēj ievilināt tik dziļi, dziļi, ka pazūd laiks un telpa? Un izrādās, jā, tā vienkārši ir!
Es ļoti apmierināta smaidīju, es ieraudzīju laukā pa logu spīdam saulīti un sapratu, ka mana pelēkā diena ir prom!
Un, tad jau runāja tikai Ilzīte, kura ļoti izjusti, toleranti un mīloši, ar aromdiagnostikas metodes palīdzību, stāstīja par to, kas šobrīd notiek manī. Kā viņa to zināja?! Tieši tā, no manis izvēlēto ēterisko eļļu aromātiem...un viss, pilnīgi viss, ko viņa stāstīja bija stāsts par mani! Man nebija pārsteiguma momentu, ja nu vienīgi tas, ka biju izvēlējusies pie patikšanas eļļām tās, par kurām kādreiz es teicu, fuiiii, cik pretīgi smird...tagad man tās visas, nu, gandrīz, visas ļoti, ļoti patika...Es saņēmu daudzas atbildes, apstiprinājumus tam, cik tālu es esmu tikusi Savā Dvēseles ceļā, cik daudz es esmu paveikusi un cik daudz vēl jāpaveic! Es jutu, kā Ilzīte ar saviem vārdiem, skaidrojot katras aromeļļas nozīmi un asociāciju, liek manai Dvēselei smaidīt, šad un tad arī saraukt deguntiņu, jo zinu, jau zinu, kur man vēl jārok, bet es jutu ārkārtīgi lielu mīlestības vilni ieplūstam sevī! Es bezgalīgā laimē smaidīju!
Es biju piedzīvojusi burvīgu pirmdienas priekšpusdienu, ļoti košā krāsu piesātinātā telpā, kurā virmoja aromātu pasaule un tam visam pa vidu, kā karaliene, kā smaržu pavēlniece – Ilze!
Es mājās devos puspalēcienā, cik nu augstu var palekt ar smalkiem augstpapēžu zābaciņiem, laukā spīdēja saule, mani lūpu kaktiņi bija pavilkti uz augšu vieglā smaidā, patiesībā, es smaidīju līdz ausīm, manī bija patīkams satraukums par to, kur esmu pabijusi un man tik ļooooti gribās dalīties ar ikvienu no Jums ar savu Sajūtu piedzīvojumu smaržu pasaulē, jo es zinu, šis Ceļojums ir viens no instrumentiem, kā saprast, sajust to, kas notiek mūsos, kā pietuvoties savai visdziļākajai būtībai, kā atraisīt vaļā savu radošo garu un tā bezgala daudz vecas un atkal jaunas, jaunas un tikpat vecas sajūtas par sevi!
Uzdāvini sev, mammai, meitai, mīļotajam cilvēkam, vīramātei, draudzenei un draugam, kolēģei, priekšniekam, kaimiņienei un ikvienam, kuram Tu novēli būt laimīgam, šo brīnišķīgo sajūtu mirkli kopā ar Ilzīti viņas aromterapijas pasaulē!
Prieks vairo prieku, mīlestība audzē mīlestību!
Viss ir mūsos, vien atraisot katru valdziņu ar smaržu, krāsu, skaņu vai kā citādi, mēs piepildām sevi un pasauli ar mīlestību! Un viss, kas mums šajā dzīvē ir vajadzīgs ir mīlestība!
No sirds pateicos Ilzītei par šo burvelīgo dienu!❤
4.februāris 2017.gads
"Velmeros", Vidzemē
ŠODIENA
ŠODIENA bija diena, kurā varēja vēl ziemu noķert aiz astes...
Visu nedēļu esot lielpilsētā, neviļus gaisā sajutu pavasara dvesmu. Lielveikalu skatlogi jau ietērpti pavasara toņos...maigi rozā rotaļājas ar dzīvelīgi zaļo, kā košāks akcents iezogas
arī tumši violetais un jūras zilizaļais tonis...es sajutu, ka sāku jau smaidīt uz pavasara pusi, bet tomēr – tik ļoti gribējās vēl uzkāpt uz slēpēm, vēl noreibt no žilbinošā sniega, vēl noķert kādu sniegpārsliņu sev uz degungala...un skat,
manas vēlmes piepildās jau pavisam ātri.
Šorīt, pamostoties laukos, atverot acis, no pārsteiguma satrūkos, es ieraudzīju baltu pasauli sev apkārt (kad laukos ierodas
vēlā vakarā, tad nav ne jausmas par laika apstākļiem :) )! Šeit vēl ir ziema!!! Tik ļoti citādāk, nekā lielpilsētā...
Vēl rīta pastaigā ejot, ierakstīju savu vārdu
sniegā un kādu sirdi uzvilku pasaulei par prieku un priecājos par kokiem, kuri no vēja puses bija nosarmojuši balti, balti, bet no rāmās puses – tādi puspliki...it kā vēstīdami par to, ka var būt arī tā – vienā novadā vēl ir ziema, bet otrā
– jau pavasaris elpo...Gaiss tik tīrs un silts!
ŠODIEN ir īstā diena, lai laistos lejā no kalna ar slēpēm, lai noķertu vēju vēl skropstu galiņos, lai neskaitāmas
reizes iekristu sniegā un smietos kā kutināts, kad sniegs tiek aiz apkakles, lai guļot sniegā atvērtu acis un apžilbtu no debesu baltuma...lai sajustos tik laimīga, kā toreiz, tālā bērnībā!
Mūsu ŠODIENA bija priekpilna sniega diena! 🙂
28.janvāris 2017.gads
"Velmeros", Vidzemē
Mana rīta pastaiga...zvēriņiem pa pēdām...
Vidzemi šorīt ir apskāvusi
migla, šķiet, viņas paspārnē ir paslēpušies visi lauki, visi ūdeņi un pat visu varenie kalni un pakalni ir paslēpušies zem miglas pūkainās segas...vien koki stāv stalti un viegli pulsējoši...vai sasaluši?! Nē, tiem pieglaužoties
sajūtu dzīvību, spēku,šķiet, viņa dzīslās plūst nerimstoša enerģija, tas ir tas dzīvesspēks,pēc kura es dodos mežā...mežs šorīt ieelpo tīkami dzestro gaisu un izelpo mieru, ir sajūta, kā brītiņu pirms...pavasara, pamošanās...jā,
dienas pamošanās! Laukā vēl ir ziema, tik silta un rāma...vakardienas atkušņa ūdens šorīt vizuļo mazos sīkos dimantiņos, pa nakti ir bijis sals, kurš tikai ar pirkstu galiņiem
ir pieskāries visam, kas ir dzīvs, it kā uz mirkli apstādinādams to nebeidzamo enerģijas virpuli...bērzu skariņu galos viegli trīsuļo rasas piles, varbūt kādam agrajam vīterotājam tas būs kā ūdens malks...
Cilvēku pasaule visa vēl tikai mostas. Bet laukā, mežā jau pirmie agrie putniņi sasaucas tik dzīvelīgi, tik mundri, un tik neviltoti mani lūpu kaktiņi savelkas smaidā...re, es neesmu te viena! Un šī it kā vienatnes
būšana dabā ir tik piepildoša, es šorīt runāju ar kokiem, ar Debesīm, ar pēdām, kuras sniegā bija atstājuši zvēriņi...
sākotnēji mans prāts gribēja
atšifrēt tās, kurš gan te ir gājis pirms manis?! Bet tad, kad biju devusies jau dziļāk mežā, kad mana elpa kļuva arvien dziļāka un dziļāka, kad galvā domu karuselis bija rimies, kad mana sirds atvērās arvien vairāk un vairāk, man bija pilnīgi
vienalga, vai tas ir zaķis, lapsa, vai visticamāk tas bija tikai kaimiņu suns, kurš jestri skraidījis kādai neredzamai būtnei pakaļ, it kā rotaļājoties ar to, jo pēdas bija te vienā ceļa pusē, te citā, te ik pa brīdim mežā pazūdod un atkal laukā iznākot...un
pēkšņi sajūtu arī es šo rotaļu, jo arī man gribās iekrist sniegā un raudzīties gaišajās Debesīs, gribās noreibt no šī rīta, no šī dzīvības elpojošā miera, no sajūtas, ka ESI!
Esmu tiiik ļoti pateicīga pati sev, par to, ka nepaslinkoju, ka pamodos agrāk un devos laukā...lai savu dienu sāktu ar tik brīnišķīgiem ieraudzījumiem, ar sārtiem vaigiem, ar smaidu uz lūpām, ar dziļu, dziļu ieelpu un izelpu,
lai savu dienu iegrieztu tik dzīvu!
Mana rīta pastaiga...
14.janvāris 2017.gads
"Velmeros", Vidzemē
Ir piedzīvota un izdzīvota brīnišķīgi pasakaina ziemas diena! Vērot un ieraudzīt, klausīties un sadzirdēt, just un sajust...putnus, debesis, kokus, sniegu, siltumu...vēl un vēl...tiiiiik daudz un vēl vairāk var vienā dienā piedzīvot, ja vien esi klātesošs ik mirkli!!! 🙂
Latest comments
20.11 | 12:40
Labdien. Vai decembrī notiks Mandalu meistarklase iesācējiem?
Share this page