Jūlijs 2016.gads

Ceļojums uz Latgali pēc Sajūtu bungām

Stāsts par Šambungu Arnitu un Lauri

Atvaļinājumā mēs nolēmām doties ciemos pie ļoti neparastiem un tikpat parastiem, pie ļoti īstiem cilvēkiem uz Latgali. Uz tālo Latgales punktu Šķeltova...padsmit kilometri aiz Aglonas...Mēs devāmies iepazīt Latgali no Citādā skatu punkta.

Tur devusies uz dzīvošanu šobrīd ir Mana Mīļotā vīrieša bijusī darba kolēģīte, kura ir kopā ar Pokaiņu šamani Lauri un abi kopāesot rada šamaniskās bungas.

Mūsu vizītes mērķis bija katram savs – Mans  Mīļotais gribēja ielūkoties, noskatīt un varbūt pat iegādāties šamaniskās, īstās bungas, bet mans mērķis bija - dzirdēt viņu stāstu, kā viņi ir nonākuši Tur, Latgalē, atsacīdamies no labi apmaksāta darba, no lielpilsētas labumiem, no sistēmas valgiem un bruģētām ielām, no visa tā, ko piedāvā lielpilsēta...

Un šis bija ļoti, ļoti mistisks ceļojums!!!

Mūsu ceļojums sākās skaistā, nedaudz mākoņainā dienā...bet saulīti tomēr varēja sajust, jo tā bija tepat, aiz mākoņiem...Mūs nebaidīja ne tas, ka ziņoja lietu un negaisu, ne tas, ka arī Viņi mūs brīdināja, ka viņi dzīvo patiešām pļavas vidū un, lai sagatavojamies tādiem apstākļiem, mūs nebaidīja pilnīgi nekas. Mēs pilnīgi skaidri zinājām uz kurieni mēs dodamies! Mēs sajūtās jau zinājām, ka ir kaut kas, kas vieno mūs, ka tie ir Mūsējie!

Par Ms.Viņu zināju tikai to, ka simpātiska meitene, biju pāris reizes redzējusi Viņas darba vietā. Un tikai.

Par Mr.Viņu - tik vien, kā izlasot interviju žurnālā Citādā pasaule. Un jau toreiz es nodomāju - kāds simpātisks cilvēks. Un nebija nekādu citu priekšstatu par šiem cilvēkiem.

Pa ceļam uz Latgali, mēs izdzīvojām pāris stundas savos iedomu tēlos - Preiļu leļļu muzejā mēs pārtapām par Baronu un Baronesi un mazo Princesīti. Akkkk, kā mēs iekarsām Būt šajos tēlos! Mums, meitenēm, dikti patika tās greznās kleitas, ar kurām pārvietoties var tik cēli un graciozi, lai nekur neaizķertos, lai apsēstos netraucēti, lai savu augumu nestu cēli! Ikviens aksesuārs piešķīra katrai lomai savu kustību, vēlmi izpausties citādāk, nekā ierasti, vēlmi būt Greznībā! Šeit mūsu mazā Princesīte varēja piedzīvot savu zvaigžņu stundu! Viņas balss tembrs bija tik ļoti princesīgs, visas kustības kā no princešu multenītēm, viss, pilnīgi viss viņai sanāca pa Īstam! Bet - dzīve ir dzīve, no lomas ir jāiziet un jāiekāpj katram Savā laivā! Vēl ilgi kavējāmies atmiņās par to, kā būtu, ja būtu... Bet ir tā, kā ir!
            Līdz Latgalei bija atnācis arī solītais lietutiņš...Bet savā pacilātībā, tas mūs nemaz nesarūgtināja! Mūsu nākamais apstāšanās punkts ir - Šķeltova!
            Rīkojamies pēc saimnieku ieteikumiem - vispirms piezvanīt viņiem, jo viņi atbraukšot uz centru pakaļ! Šķeltovā centrs ir četru ielu krustojums! Jā, skatamies, ka mazais, kičīgais, oranžais busiņš mūs jau gaida. No auto izkāpj Ms.Viņa, ar matu lentu pāri melnajiem, sprogainajiem matiem, košiem gumijas zābakiem kājās, vieglā lietusjaciņā un Mr.Viņš - neliela auguma puisis, mati savākti astītē, kā jau šādiem puišiem ir ierasts, un acis...acis tik ļoti gaišas un siltas! Es atzīstos - es pazudu pirmajā acu skatienā, viņa skaistajā skatā! Sasveicināšanās, sapazīšanās, silti un patīkami rokas spiedieni un dodamies uz viņu Mājām!
            Ceļš ved caur slapjām, lietavu pielietām pļavām, kalniņiem un pakalniņiem, apbraucot vienu dziļu dubļu lāvu un iebraucot nedaudz mazākā...Pirms kāda laika, pirms ļoti sena laika, manī šāds bezceļš būtu radījis trauksmi, bailes un paniku. Bet šobrīd, es izbaudīju sava vīrieša profesionālismu, izjusto braucienu un smaidīju par to, ka mēs patiešām dodamies uz Lauku mājām. Tieši tāda ir Latgale, Īstā Latgale!
            Un te nu mēs esam atbraukuši - pļavas vidiņā, kur vienā pusē saceltas teltis un vigvami, bet otrā brīnišķīgs skats lejup uz ezeru. Pļavas vidiņā skaistas, jaunas priedītes, aiz tām lūkojas dzīvs mežs, nedaudz tālāk no mantu glabātuves un Viņu guļamistabas, uzslieta pirmā māja, kā izmēģinājums lielajai mājai, kā rokas piešaušana lielajiem darbiem, uzsliets ķemertiņš, no kokiem un klūgām, ar vējā plandošām sienām un durvīm, tās pagaidām sedz vaskadrāna, jo sienas vēl tikai būs...tiek gatavotas malkas pagales un māls, lai uzmeistarotu arī sienas šai mājiņai.
            Mana pirmā sajūta ir fantastiska! Tāds gaišums, tīrība un Īstums! 
            Pie viesu mājas - viesistabas, kurā ir galdiņš ar skaistām pļavas puķēm vāzē, neliels pavards ar dzīvo uguni, ir lasāmi vārdi - Kas tu esi? Kur tu esi? Kāpēc Tu esi? .......

Un tas nav vienkārši tāpat, tie liek katram doties savā ceļojumā, lai apjaustu, kas es esmu, kur es esmu un kāpēc es esmu....Tie ir kā atskaites punkti, kā iedvesmas vārdi, kā apskaidrības šalts par to, kāpēc mēs esam uz šīs Zemes!
            Dodamies pastaigā pa Viņu Zemi. Lai arī mēs sajustu un saplūstu ar šo teritoriju, ar šiem cilvēkiem, ar dabu. Esam iekāpuši gumijniekos un pilnīgi droši brienam pa garo zāli, kura mūs noglāsta līdz pašiem ceļgaliem. Tur mežs, no kura tiek radītas Mājas, tur takas, kur viesiem būs iet, tur ezers, kur saplūst ar ūdeni, kur noķert vakariņām kādu zivi, tur Leo...Leo - akmens, kurš sargā, kurš elpo, kurš ir mājas gariņš...tur - māja top! 13 baļķi un dažas jumta sijas...viss, pilnīgi viss te būs no dabas - koki būs balsts un stabilitāte, māls un malka būs sienas un glabās mājas siltumu, pēc tam būs plīts, kurā cepsies rudzu maize, būs karsts mūrītis uz kura izžaut slapjos, sniegotos cimdus un saritināties uz tā, lai pasildītu savus sānus, pēc tam būs logs, ar skatu pāri ezeram, būs gaiļbiksīšu tēja krūkās un laime. Laimes sajūta par Savu Māju, Savu pļavu, Savu mežu. Un dzīve, tā ĪSTĀ, no sirds uz sirdi ar mīlestību, dziļu un patiesu mīlestību!
            Tad mēs dzērām tēju un runājām...runājām daudz un no sirds...un šķita, ka mēs visi pazīstami esam jau sen, ļoti, ļoti sen, ka esam satikušies kaut kad iepriekš, nevis tikai pāris stundas atpakaļ...lietus te sāk kapāt tā sirsnīgāk, tad pāriet uz maigākām lāsēm, tad saule uzspīd tik spoži, ka sametas karsti...un tā visu šo laiku, tā vien šķiet, ka mēs tiekam iepazīstināti ar visiem laika apstākļiem, ar kādiem šeit ir jābūt kopā ikdienā. Un tas mūs nebiedē un nebaida, jo viss tik ļoti saprotams!
            Mēs runājam visi, katram ir laiks un vieta pateikt kaut ko savu, pārējie ar patiesu interesi ieklausās, es dzirdu to stāstu, pēc kura braucu, es vēroju Viņus un lūkojos uz Mums, es runāju un klausos un saņemu atbildes, kuras liek man aizdomāties, kuras liek man apjaust lietas, par kurām līdz šim domāju nedaudz citādāk, vai nedomāju vispār, manī veras kaut kas dzīvs vaļā...Ir Piepildījuma sajūta!    Re, Viņi ir tieši tādi paši kā Mēs! Tik ļoti līdzīgi, ir sajūta, ka lūkojamies spogulī. Viņu abpusējais miers, mīlestība vienam pret otru, Ms.Viņa Mr.Viņu pielūdz un dievina. Mr.Viņš Ms.Viņu mīl un lolo. Mr.Viņš medī lomu, Ms.Viņa gatavo. Mr.Viņš taisa bungas, Ms.Viņa - bungu vālītes. Starp Viņiem viss tik piepildošs, tik papildinošs. Šajās sajūtās esam, nepamanām, kā diena sāk ritēt uz otru pusi. Bet mēs pilnībā esam aizplūduši no tā, kāpēc mēs šeit esam?! Bungas, bungas ir tās, kas šobrīd mūs uzrunā.
            Un tad Mr.Viņš sāk nest savus darinājumus no otra vigvama, kas kalpo kā noliktava, vai pieliekamais. Pirmās divas atnāk ar savām mājiņām! Katrai no tām ir uzpīts kurvis!!! Un, man kā sievietei, tieši tas iekrīt ļoti sirsniņā, re, bungām ir sava mājiņa!!! Tik skaisti un mīļi! Tad nāca nākamās un vēl un vēl...laukā bija lietus, bungas gulēja...iededzām lielāku ugunskura liesmu un sākām tās sildīt! Sildījām un runājāmies, pieskārāmies tām un glaudījām, smaržojām un ieklausījāmies skaņu vibrācijās, aizvērām acis un palidojām...meklējām Savējās! Es zināju, ka man ir jāpalīdz izvēlēties Savam Vīrietim tās Viņa bungas! Ne mirkli man nebija ienācis prātā, ka arī man varētu būt savas bungas, ne mirkli! Es biju jau visas izrībinājusi, izvibrējusi un biju atradusi divas, kuras man likās par mūsējām esam un mierīgi iekritu Viņu dīvāniņā, lai baudītu tēju un gaidītu Sava vīrieša jautājumu, ko esmu nolūkojusi...Bet Mans Mīļotais atkrita man līdzās ar ļoti skābu seju...te neesot Viņa bungas?! Vai tiešām Viņam pašam būs jārada savas bungas?! Mirkli padūdojām, mirkli atvilkām elpu un...devāmies vēl vienā ceļojumā...šoreiz jau abi ierībinot kopā uzrunājošās bungas un notika Tas!!! Mēs atradām Mūsu bungas!!! Mūsējās - no viena brieža, Ziemassvētku pilnmēness laikā darinātas, un tieši tām bija radītas šīs mājiņas!!! Kad abi kopā bungojām, manī notika kaut kas mistisks - acīs sariesās asaras, šķita, ka Zeme ar Debesīm saplūst, mazliet noreibst galva, manu ķermeni iekaro skudru pūznis, kaklā kamols veļas vēl lielāks...jūtu, ka manī paceļas Kaut kas...pilnīgs jauns, nepieradināts un nezināms...Jā!!! Šīs ir mūsu bungas! Vēl tikai mirklis, mirklis atelpai no šī mistiskā piedzīvojuma, kurš ilga vien pāris sekundes, bet radīja tik citādas sajūtas, mirklis prāta pieslēgumam par vajadzību un iespējām, mirklis, kurā Mans Mīļotais pajautā tikai vienu - ko saka Tava sirds?! Šķiet, atbildi Viņš nolasīja manās asaru mirdzošajās acīs, manā smaidā... Ja no rīta man kāds būtu teicis, ka es pārbraukšu mājās ar savām bungām, tad es padomātu, ka viņš galīgi neko nesaprot, ka gvelž tukšus vārdus, jo es patiešām līdz šim mirklim domāju, ka šis ir īstu vīru instruments, ka sievām ir koshi zvaniņi, zvongi, koklītes un daudz maigāki skaņu instrumenti, bet izrādās, viss ir pilnīgi citādāk, nekā mans prāts spēja izgudrot...Jau rībinot stirniņas bungas, man gar acīm pazibēja vīzija, kurā rībinot šīs bungas, meitenes dejo mandalu dejas, man likās, ka šīs bungas spēj noraut jumtu, ka tik viegli ar tām ir aizlidot...arī Mr.Viņš pēc tam to minēja, ka šīs esot tās bungas, kuras spējot izsist no līdzsvara pat visspēcīgāko šamani...Otra vīzija pie manis atnāca mirklī, kad paņēmu rokās Savas bungas, ka es esmu pie Mūsu rituālā ugunskura ar bungām, blakus man ir cilvēki, kuri dodas savos šamaniskajos ceļojumos... Es prātu neslēdzu klāt, kas tas bija un kad tas  varētu notikt un nemoku sevi ar tādiem ikdienišķiem jautājumiem, vien sajūtu, ka Būs...kaut kas Būs...
            Vēl tikai bungu iesaiņošana viņu mājiņās, vēl tikai mirklis pirms Ceļa un Bungas dodas uz Savām mājām, kopā ar Mums! Mums ciemakukulim tiek dāvāta Viņu pļavās lasītā gaiļbiksīšu tēja un mūsu auto uzsāk savu mājupceļu starp ūdeņainajām pļavām, starp dubļu peļķēm un saules pielietajām Debesīm...

            Mūsu mašīnā ir Klusums! Tāds dziļš un piepildīts klusums! Mirklis Pirms...kaut kā Jauna...
            Vien bērns šo mieru pārtrauc ar jautājumiem par to, kas es esmu, kur es esmu un kāpēc es esmu... Re, mēs katrs esam saņēmuši tieši to, kas šajā mirklī tik ļoti ir vajadzīgs!           
            Mēs turpinām sarunas par to, cik ļoti mēs sajutām šo Savējo elpu, cik ļoti labprāt mēs esam kopā ar sev līdzīgajiem, ar cilvēkiem, kurus vieno Mīlestības stāsts un nevis manta, nauda, vara vai bērni, bet tieši Kopābūšanas un Radīšanas stāsts!   Katram tik ļoti Savs! Esam laimīgi, ka mēs esam iepazinuši vēl divas Dvēseles, kuras vēlas radīt Kopā, jo tieši mūsu kopābūšanas stāsts ir par to - Radīsim Kopā Savu Pasauli, nepazaudējot katram pašam sevi, būt Līdzās !
            No rīta izbraucot no mājām, mēs vēl nezinājām, kur mēs pārnakšņosim. Vai par to baidījāmies?! Laikam jau nē, jo viss taču notiek tieši tā, kā tam ir jānotiek! Ja vien paļaujies uz Augšām, tad viss sakārtojas viegli un skaisti. Nakti pārlaidām Aglonas vecākajā viesu namā, pašā centrā pie Cakuļiem, tā visi vietējie viņus dēvē, bet viesu nams ir Aglonas Cakuli. Gana mutīga saimniece un ļoti vīrišķīgs saimnieks, abi ļoti jauni un mūsu sarunas rosās par to, ka laikam vecāki ir aizsākuši šīs viesu mājas dzīvi un viņi tagad turpina kopš 1994.gada...Prieks par uzņēmīgiem jauniešiem un cilvēkiem vispār, kuri vēlas darīt!  No rīta mūs palutināja saimniece ar riktīgām latgaliešu brokastīm un tā vien šķita, ka viņa ir dzirdējusi mūsu vakardienas piedzīvojumu Preiļos, jo brokastu galds bija klāts tieši tāds, kā pienāktos Baronam ar Baronesi - galda greznākā rota ir latgalieši keramikas svečturis ar 12 svecēm, balts galdauts un ēdiens, tik sātīgs un bagāts...

            Mūsu ceļojuma otrs mērķis bija apciemot kādu no Latgales podniekiem un iegādāties savu pīrāgu bļodu. Tādu, lai pietiek visai saimei. Tādu saimes, māla bļodu, kas ir kā stabila vērtība mums un varbūt arī nākošajām paaudzēm.
            Mans brīnišķīgais vīrietis mani ir pieradinājis pie tā, ka mūsu ceļii vienmēr ir kā neceļi...mēs nebraucam pa lielceļiem un šosejām, mēs neapmeklējam ekskursantu ievērības cienīgus apskates objektus, mēs esam tipiski Sava ceļa gājēji. Reizēm es par to sadusmojos, jo šķiet, tie ceļi reizēm ir neizbraucami, vai arī par to, ka gribu redzēt to, par ko visi runā, liek bildītes, bet pēc laika es saprotu, ka tieši tur ir bijusi tā ceļojuma garša - braukt pa pilnīgi neapdzīvotu ceļu un redzēt dievīgas ainavas, vai parunāties ar kādu latgaļu vīru, neieiet Aglonas bazilikā jau trešo reizi, jo mana sirds nemaz pēc tā netīko...Es esmu ļoti pateicīga Debesīm, ka man blakus ir tieši šāds cilvēks - citāds...jo arī manī vienmēr ir skanējusi šī Citādā nots...

            Gandrīz neko nezinot par Latgales podniekiem, no rīta iemet googlē vārdus "Latgales podnieki" mēs atrodam uzvārdu Ušpels...pie sevis nodomājam, ka kaut kur jau dzirdēts ir, bet nav ne jausmas, kur atrodas, kādi ir viņa darbi, nav pilnīgi nekādas iepriekšējas pieredzes. Bet vienojamies, ka dodamies tieši viņa virzienā.
Šķiet, ka visa pasaule ir kaut kur devusies, ceļš ir pilnīgi tukšs, pa retam parādās kāds auto no kāda lauku celiņa, mājas paliek arvien retākas, lauki tik ļoti dabīgi, ka ir sajūta, lūk, te ir tā patiesā Latgale. Reizēm liekas, ka dodamies uz Nekurnekadzemi...

            Mūsu navigācijas sistēma mūs cēli ved uz Ušpeļciemu pēc podiem. Un mēs pilnībā tai uzticamies un ļaujamies... 

            Tad iebraucam vienā sētā, kur navigācija un Edgars saka, ka ir galapunkts, bet no tā ko redzam, pilnīgi nekas neliecina par to, ka šajā mājā varētu mitināties Ušpeļpodnieki. Es traucos no mašīnas laukā, lai uzrunātu kādu cilvēku un noskaidrotu, vai mēs esam pareizi ieradušies. Edžam tas ir pilnīgi nepieņemami, viņš kā īsts vīrietis, domā, ka mērķis ir jāsasniedz paša spēkiem, vairāk uzticas navigācijai un laukā nekāpj. Bet es, kurai pavisam nedaudz ir piejaukta latgaliešu asins, dodos tik sētā iekšā. Mazliet bailes pavīd no tā, ka tikai nav lielie suņi, bet nē, viens Opis smaidīgs nāk man pretī un klausās, ko tad skuķis vēlas. Izrādās, mēs esam nokļuvuši Ušpeļciemā, bet te gan neviens no Ušpeļiem nedzīvo. Ko nu?! Onka ļoti labsirdīgi dod norādes, kā mums atrast podniekus un es pateicoties dodos uz mašīnas pusi, lai nu jau ar lepni paceltu galvu teiktu Edžam, ka tā Waze neko nezin, ka ir jājautā cilvēkiem, ir jārunā ar cilvēkiem, ir vajadzīgs dzīvais kontakts, dzīvā saruna, cilvēkam cilvēku ir jāsatiek. Par ko viņš tomēr vēl šaubās...Bet ceļojumā beigās jau tomēr piekrita, ka tas patiešām ir labākais veids, kā atrast to, ko meklējam.

            Esam izpildījuši visas onkuļa norādes, bet uvi....Ušpeļu kā nav, tā nav...Metam atkal uz bremzēm, jo esmu ieraudzījusi pie ogu krūma vienu vīreli darbojamies un es atkal dodos, lai novēlētu veiksmi darbos un pajautātu par Ušpeļiem, vai viņš nezin, kur ir viņu sēta. Bet šis vīrelis patiešām neko nezināja. Kas zin, varbūt viņš arī bija no blakus ciema?!

            Kādu ceļa gabaliņu pabraucam uz savām sajūtām, bet jūtam, ka īsti riktīgi nav gan. Dodamies atpakaļ, lai satiktos ar kādu citu cilvēku, bet nē, tā domāju tikai es. Mans Edža tomēr mēģinās pats vēl atrast googlē info un par pārsteigumu mums abiem – ko mēs ieraugām mātē googlē, ka Ušpels Antons tieši gadu atpakaļ ir miris...O, nē...ko ta mēs meklējam, ja viņa šaizemē vairs nav?! Bet mūsu intuīcija saka, ka ir jābūt vēl kādam Ušpelim, un, jā, atrodam, ka ir dēls Aivars, ka tieši šobrīd mēs meklējam viņu.

            Dodamies kaut kādā virzienā... pa ceļu iet tante, tai rokās elektrības vadiņi, droši vien dodas govis pārsiet, man jau pirmā doma – ir jāstāj nost un jājautā, bet Edža tik rullē...aizrullējam līdz kādam ceļagalam un atkal nekā...Es saku, lai metam ripā, meklēsim tanti un atkal jautāsim...Jāāā, tantuks ar lielu interesi lūkojas uz mums, šķiet, viņa jau saprot, ka mēs kaut ko meklējam un tā vien liekas, ka viņa grib ar mums parunāties... Viņa runāja daudz, bet mēs dzirdējām tikai to, kā nokļūt pie Ušpeļiem. Mēs bijām pavisam tuvu viņiem...

            Mūsu auto ieripoja sētā. Ļoti skaistā, sakoptā sētā, kur sētas mietiņus rotāja māla podi un tieši pēc tiem mēs sapratām, jā, esam klāt. Jau pats ceļš līdz šīm mājām bija neparasts – daži kvadrātcentimetri ar asfaltu, vēl kaut kur ceļš pielabots ar riepām, vēl citur kāds betona bloks...citāds...tieši tik citāds, cik pats saimnieks mūs nāk sagaidīt.

            Mēs ieraugām vīrieti spēka gados, ar notetovētām rokām, viss melnā, mati sapīti garās, garās melnās n-tajās bizītēs, atlaista gara bārda, kura arī sapīta divās bizītēs, basām kājām vīrs un saprotam, jā, tieši to mēs meklējām! Tieši to nepieradināto, to savdabi, nevis tradicionālo Latgales keramiķi, kurš taisa gadsimtiem senus svečturus un visas bļodas tikai glazētas...šoreiz mēs to neizvēlējāmies...

Kad Ušpeļu meklējumos jau gāja trešā stunda, man pavīdēja doma, ka tur kaut kam ir jābūt, ka nedod Dievs, tas būs kāds no standartiem, ko mēs atradīsim, ka tā noteikti nevar būt. Un patiešām – mēs esam tur, kur mums ir jābūt! Vai tā nav likteņa spēle, vai varbūt paslēpe?!

            Aivars ir ļoti atvērts un sirsnīgs latgaļu puisis. Runāja ar mums tīrā latviešu valodā, es gan lūdzu, lai parunā skaidrā latgaliešu valodā, bet viņš uzreiz noteica, ka neko nesapratīsim, par ko man radās šaubas, vai tad tiešām nesapratīšu, jo nav jau tā, ka esmu tālu prom no Latgales. Bet viņam bija taisnība – es nesapratu pilnīgi neko no tā, ko viņš nobēra kā pupas...un tomēr mēs turpinājām sarunāties latviešu valodā.

            Iepazināmies ar podu tapšanas procesu, kā to dara ar virpu, kā ar rokām, kā liek ceplī, ieelpojām cepļa dūmu smaržu...krāsns mājiņa man ļoti atgādināja smaržu no bērnības, tēta laukos Bebrenē mums bija melnā pirtiņa. Man, mazai meitenei, šī vieta ļoti nepatika. Man likās, ka tur ir spoki un mošķi un, ka var nosmērēties, jo telpa bija ļoti, ļoti niecīga un, ka tā smird, nevis smaržo pēc dūmiem, vienu vārdu sakot, es ļoti nemīlēju šo lauku pirtiņu. Bet tagad ieejot cepļa mājiņā, tas bija pirmais par ko es pasmaidīju, par šo dūmu patīkamo smaržu, par to melnumu, kur top tik brīnišķīgas lietas, par to lielo krāsns muti, kurā tiek cepta gan maize, gan podi,  gan žāvēta gaļa...krāsns ir ļoti, ļoti sena, ik pa laikam, laika zobs to sagrauž un tad, šis melnais vīrs to pielabo, lai tā atkal varētu kalpot mums – cilvēkiem, mūsu domu lidojumiem un sapņiem un iecerēm...

Mēs esam ieradušies pēc lielās pīrāgu bļodas! Pasmaidīji?! Jo sajuti, ka tā noteikti nebūs tikai viena bļoda?! Jā, tieši tā arī notika. Es ar lielu nepacietību raudzījos visapkārt, klausījos Aivara stāstā, bet manī dega nepacietība redzēt, ieraudzīt tos darbus, kurus ir radījis šis dabas cilvēks. Un tad viss tikai sākās...jo mani uzrunāja viena neliela bļoda, kā es pēc tam to nosaucu par saimnieces bļodu, pēc tam jau lielāka, tie māla podiņu, kuros var gatavot ēst un glabāt ziemā sakaltētās tējas, man tik dikti patika, tad Edžum iepatikās Aivara sievas, mākslinieces Vēsmas Ušpeles roku darināta vāze, tad vēl viena bļoda nāca tieši mūsu rokās...un likās, ka uz mirkli ir pamodies mans iekšējais bērns, jo gribās ņemt visu, visu, ko redzu...Aivars, puisis ar pieredzi, jau zina, ka tām sievietēm gribās visu, viņš iesaka visu salikt zālītē un tad sākt izvēli. Ieklausījāmies viņa padomā, salikām visu zālītē un tad notika Tas. Tas VISS joprojām gribēja nākt uz mūsu mājām, likās, ka te zālītē ir sagūluši visi mani mazie sapnīši...un te notika nākamais brīnums, mans ģeniālais vīrietis teica, ka ņemsim Visu, jo viņi der kopā tikai kopāesam! Vai spējat iedomāties, kas notika manā sirsniņā, tā vienkārši auļoja, auļoja no laimes sajūtas, man gribējās mesties ap kaklu savam Mīļajam, man gribējās kliegt no prieka, lēkāt aiz laimes, jo man tagad ir TRĪSSSS bļodas, podiņš, kurā jau savu mājvietu ir atradusi liepziedu tēja, vāze, kurā dievīgi izskatās visi lauku ziedi. Un noticiet paši sev, ka sapņi piepildās, un tas nav svarīgi, vai tie ir vismilzīgākie, vai vissīkākie, bet tie ir sapņi, kuri piepildās!

            Mēs esam piedzīvojuši kārtējo piedzīvojumu, kurš atkal pierāda to, ka nejaušību jau nav mūsu dzīvē. Būt tik pacietīgiem un meklēt to vienu vienīgo podnieku, kaut Latgalē to ir gana daudz, pazust laikā un piedzīvot dzīves skoliņu no Aivara stāsta, kā ir būt jauniem cilvēkiem laukos, tas viss mūsu ceļojumam piešķīra pilnīgi citu garšu un sajūtu! Aivars ir dabas bērns, kurš elpo ar mežu vienā elpā, kurš savās spēcīgajās, vīrišķajās rokās jūt dzīvo mālu un ar to rotaļājas, kā ar sievietes matu pīnēm, kurš savu sētu veido no senatnes un ļoti veiksmīgi savieno to ar mūsu šo laiku.

            Kurš it kā garām ejot izmet kādu frāzi par dzīvi un tā liek Tev apstāties un sajust, jā, tieši šeit, laukos, nekurienē ir tā patiesā būšana, tā dzīves esība, tā Īstā dzīve!

Un katram tā ir sava - savējā!

            (Aivara pļavā ganījās ļoti skaista kaza un ļoti cēli āži. Viņiem esot tikai šie trīs ragu lopi un vistas, viņiem ar to pietiekot. Mēs, kas dzīvojam Rīgā, jau izkāpjot no gultas, esam kādam parādā – jāiet uz veikalu pēc brokastīm, jāmaksā par īri u.t.t. Viņš, izkāpjot no savas gultas, basām kājām dodas uz pļavu, izslauc kazu, salasa vistu olas un dodas brokastot. Neiespējami?! Varbūt...kādam, kuram vēl pietrūkst, lai viņš varētu būt pats... Jo viss, pilnīgi viss ir iespējams!)

            Mašīnas bagāžnieks ir piepildīts ar rokām un sirdsmīlestībā darinātiem darbiem, mūsu Dvēseles gavilē no šiem dzīvajiem stāstiem un piedzīvojumiem un viegli smaidot par mūsu veiksmi, par mūsu jaunajiem mājiniekiem, dodamies mājupceļā. Un pilnīgi nekas vairs nav vajadzīgs, ne pilis, ne baznīcas, ne kultūrvēsturiskās vietas, pie kurām stāv autobusu rindas, nekas no tā laicīgā, pēc kā tiecas sistēma, nekas no tā, ko mēs saucam par kultu...vien sirsnība, patiesums, vienkāršība un īstums!

            Mūsu Latgale bija tieši tāda - nepieradināta, īsta un sirsnīga!

2014.gada PĒCMISTĒRIJU SAJŪTAS...

Tas bija 2014.gada maijs, kad es pirmo reizi devos uz Intas Blūmas organizētajām Sirds ceļa Pavasara Mistērijām. Toreiz man tā bija vēl jauna un neapgūta pasaule. Arī Intu es toreiz satiku tikai otro reizi savā pastāvēsanas laikā...🙂

Ir pagājuši tikai 3 gadi, bet šajā laikā ir piedzīvots tiiiik ļoti daudz:

Sirds ceļa Mistēriju pasauli esmu iepazinusi līdz pašam viducītim, kā sacīt jāsaka, arī no ķēķa puses un esmu ārkārtīgi laimīga, ka man ir bijusi šī iespēja piedzīvot tiiik daudz un dažādas Mistērijas - Rudens Mistērijas, Sievišķības Mistērijas, Iedvesmas mistērijas, Pavasara Mistērijas....!!! 

Ar Intu esmu satikusies neskaitāmas reizes un reizītes un esmu guvusi milzīgu pieredzi būdama līdzās viņas darba procesiem, par ko es esmu viņai ārkārtīgi pateicīga! Un pateicoties viņas neatlaidībai, viņas degsmei un 'pārliecībai, ir dzimusi mana šī jaunā mājvieta - Labo Sajūtu Mājvieta!

Mīļā Inta, esmu no sirds Tev pateicīga par pilnīgi visu! Nu re, un šajos trīs gados mēs esam piedzīvojušas un izdzīvojušas tik dažādus mirkļus un šobrīd esam uz viena viļņa, uz Mīlestības viļņa un Tu man, Inta, esi kļuvusi ļoti īpaša...Esmu laimīga, ka mēs esam satikušās!

Bet stāsts par Intu un mūsu satikšanos un mūsu kopābūšanu ir atsevišķa stāsta vērts, tāpēc šoreiz es dalīšos ar savām sajūtām pēc 2014.gada Pavasara Mistērijām.

Šobrīd, kad man ir šī jaunā vietne, kurā mīt Mani Stāsti, es velku laukā no savas Dvēseles atvilknītēm visus savus radītos sajūtu stāstus un iemājoju tos visus vienkopus, šeit - Labo Sajūtu Mājvietā, lai tie visi dzīvojas līdzās...🙂

26.maijs 2014.gads, rakstu savu sajūtu vēstulīti Intai:

"Labrīt, šai citādā rītā!

Joprojām esmu transā....es tagad zinu,ko šis vārds nozīmē un kā cilvēks tādā stāvoklī jūtas...
Šodien man gribās vēl paklusēt...ir tikai viens vārds par šīm Dievišķajām dienām:

"Daba. Zāle. Vieglums. Smaidi. Inta. Saulriets. Dzeguze. Cilvēki. Vītoli. Dziesmas. Ceriņi. Skudras. Bezmiegs. Enerģija. Iedvesma. Bauda. Saullēkts. Laipa. Zivis. Saulesstari. Mākoņi. Maculele. Karsts. Bezlaiks. Mīlestība. Lektori. 4D. Saulesenerģija. Prieks. Atlaišana. Piedošana. Zemesspēks. Pateicība. Spēks. Dziesmas. Vienotība. Rasa. Ugunskurs. Vēlējums. Latvieši. Sirdssmaids. Odi. Miljonsodi. Sirdsdziesma. Svētki. Linukrekli. Mirklis. Trīsas. Dievs. Savējie. Putnutreļļi. Vējš. Sirds. Prāts. DvēselesMiers. Saprašana. Ineses. Kleitas. Svārki. Dzirksteles. Satikšanās. Gaidīšana. Pieneņpūkas. Bērni. Sapratne. Asaras. Debesis. Dievs. Gaisma. Mīlestība. Nepieķerties. Bezkaislība. Transformācija. Ūdensmirga. Saulesceļš. Koki. Krasts. Ceļš. Meitenes. Acuskats. Skaistassievietes. Garšīgi. Saulriets. Sveces. Ūsiņš. Kopābūšana. Ļaušanās. Baudīšana. Svinēšana. Kaimiņi. Smiekli. Speķītis. Naktssarunas. Vissviens. Veselums. Sievietes. Garīgums. Vīns. Saplūšana. Ģimene. Sievīšķība. Basaskājas. Kautrīgums. Skudrufobija. Rīts. Mākoņgrēdas. Zibenszibšņi. Pērkoņdārdi. Lietusduša. Saule. Prieks. Baiba. Telpa. Sirdspilnība. Saplūšana. Zanda. Vazgens. Cilvēki. Mandala. APlis. Samīļošanās. Piekāpšanās. Lidojums. Transs. Laime. Burvīgums. Krāsas. Savējie. Atkalsaikšanās. Apkampieni. Galsunsākums..."

Mans sajūtu stāsts vēl tikai ceļā...un gribās šo rasto mieru un klusumu izbaudīt ilgāk, lai ķermenis aprod ar šo sajūtu, lai pieņem to, jo tā tam būs būt...tāpēc šobrīd ir tikai viens vārds...Un, ja tekstā šķiet, ka ir kļūdas, divi vārdi kopā sarakstīti, tad tas tā nav....tas ir viens vārds, viens veselums...

Paldies Tev, Inta! Tik vienkārši - paldies!!! Viss vienkāršais ir ģeniāls!!! Un tikai Tu vari nojaust, kādas sajūtas šajā vārdā mīt...

Lai Jums labi!!!

Sarmīte
Marta meitene (p.s. pirmo reizi Intu es ieraudzīju Martā Meiteņu dienās Lubūžos)"