STĀSTS PAR PUNKTOTĀJU SAIETU MŪSMĀJĀS

2019.gada 19.jūlijs, Velmeros

Bija pats vasaras vidus — 12. jūlijs, kad dabā bija jābūt bula laikam — karstam, karstam… kā citus gadus un kā ierasts vasaras vidū. Bet šoreiz viss bija citādāk.

Līdz šai dienai laukā lija — lija bez mitas. Vietām negaisi un tornado plosījās, bet pie mums, Velmeros, — tā mierīgi: līst no rīta, līst pa dienu un vakaros, un naktīs… Mana sirsniņa tāda mierīga, jo tā jau zina, ka piektdien, kad mūsmājās sanāks PunktiņMANDALU mīļotāji, pie mums saulīte pa zemes virsu staigās un viss notiks tieši tā, kā tas notiek vienmēr, kad kaut kam ļoti, ļoti tic. Un es ļoooti ticēju, ka šī būs diena dabā, ka šī būs mūsu visu svētku diena. Un tieši tāda tā arī bija.

Kad pulkstenis strauji tuvojās pusdienlaikam, mūsu sētā sāka nākt ļaudis… Kāda nāca ar rakstainu lakatu pār pleciem, cita — ar skaistu dārza ziedu pušķi rokās, bet vēl kāda lēnām slīdēja pāri pagalmam, it kā skatienā mēģinādama ietvert Labo Sajūtu Mājvietu, kurā viņa ir ieradusies. Tad mūsu acu skati satiekas — un smaidām mēs visi, visi… Kāda meitene jau vairāk zināma — tad prieka apskāviens tāds ciešs un spurdzošs; cita vien neklātienē kaut kur starp sociālo tīklu rindām iepazīta; ar vēl kādu jau piedzīvota punktošana un Mistērijas… bet mūs visas vieno Prieks un Smaidi. Viņas tikai mazliet nojauš, kas viņas sagaida šajā dienā, es jau zinu mazliet vairāk… un tomēr arī es nezinu, kā tas vējš pūtīs. Vienu gan zinu droši: mēs visas kopā radīsim Svētkus sev!

Tolaik, kad dzima mana mājaslapa „Labo Sajūtu Mājvieta”, es sēdēju zem vecā ozola zariem un tik ļoti izjutu ozola lūgšanu, iedvesmošanu un vēlēšanos, lai zem tā zaru vainaga reiz cilvēki satiktos un radītu. Te nu tā diena ir pienākusi: mēs visi sasēdām zem ozola kuplajiem zariem, un mūsu satikšanās radīšanas prieks varēja sākties!

Mūsmājās satecējuši ceļi no Raunas un Pierīgas, un Raganas, un Valmieras, un Jēkabpils, un Rīgas… šķiet, visa Latvija ir vienuviet — mūsmājās — Labo Sajūtu Mājvietā!

Caur dzīpariem mēs visas satinamies vienā kamolā, caur mirkļiem, kuros Dvēseles gavilē, nodomi tiek palaisti Debesīs… un tad laiks doties Amatas krastus lūkoties.

Mūsu iemīļotākās pastaigu takas ved nepieradinātajos Amatas krastos. Un arī šoreiz mēs vispirms dodamies Amatas lēzenos krastus lūkot, lai lēnām un nesteidzīgi nokļūtu līdz stāvo krastu sākumam, kur upe paliek pašā lejiņā un cilvēks paceļas tuvāk Debesīm. Vietām tikai krācītes mums atgādina, ka upe ir tepat, ka upe plūst vienmēr. Gluži kā mūsu dzīve — tā plūst caur mums, tāpat upe plūst starp saviem krastiem…

Šodien mums ir ļauts piedzīvot uzticēšanos stiprajam dzimumam. Edgars lēnām un nesteidzīgi ļauj mums Būt sievišķīgām, ļauj Būt pilnīgā prāta mierā, jo viņš zina, kur mūs ved, vien tikai uzticēties un ļauties…

Vietām upe ļauj iekāpt sevī. Tad lielākais prieks ir izmērīt tās dziļumu vai — gluži otrādi — pārliecināties par savu gumijas zābaku garumu. Gribas brist un brist un būt straumē, būt plūsmā, lai ūdens garāmplūstot aiznes visu, kas vairs nav vajadzīgs, lai noskalo mūs atkal tīrbaltas, lai varam skaidras būt… Kāda piesēd upes vidiņā un dziļdomīgi raugās ūdenī — un tas ir viņas miera mirklis. Vēl kāda uzsāk vasaras deju ar spāri — tik koši zilu, ka pat skatienā nenoķert to. Bet cita ļaujas basām kājām piedzīvot akmeņu masāžu pēdiņām. Šķiet, šis ir tas mirklis, kad Esam. Esam katra savā esības mirklī, katra sevī un visas kopā, visas tik vienotas un katra tik pati ar sevi… Rāmi piepildīti.

Kad, uzkāpdami Doļu pilskalnā, esam sasnieguši pašu kalna virsotni, ir laiks sevi apbalvot ar kādu kārumu vai spēka pīrādziņu. Upe mūs sauc lejiņā, un meitenes kā taureņi sasēd uz akmeņiem pašā upes vidiņā, lai viešņas būtu saulītes apmirdzētas. Katra saņem savu sainīti ar spēka pīrādziņu un laimes brītiņu ar atspirdzinošu vitamīna ripiņu un sulīgu augli tajā. Kad meitenes savā nodabā izbauda šo mazo laimes mirkli, ir tik svētsvinīgi… Tieši tā mēs tiekam apbalvoti ikkatrā savas dzīves mirklī, pēc ikvienas mācībstundas saņemam dāvanas. Vien pamanīt tās un sajust un izgaršot!

Sajūtu pārgājiens ved mūs uz mājām, jo vēl tik daudz šajā dienā jāpieredz.

Pār pagalmu sāk smaržot ugunskura dūmi, saimnieks liek uz uguns lielo zupas katlu. Un tad tiek piedzīvots priekpilns, krāšņs skaistuma mirklis, kuru ir neiespējami aizmirst, — meitenes pārtop par skaistām dāmām garās kleitās un svārkos, un šķiet, ka mūsu pagalms viegli vibrē no šī maigā sievišķā spēka, kas šobrīd savienojas veselumā. Ozols teic: „Cik viņas daiļas!” Viņas visas ir saposušās radīšanas mirklim… kad radīsim savu vasaras stāstu PunktiņMANDALĀ. Dažādas krāsas un papīri, un irbulīši — viss vienuviet, viss aplī zem ozola. Vēl mazliet kņadas, vēl mazliet rosības, un tad… tad viss kļūst mierpilns. Kāda radusi savu miera vietiņu uz laipas — starp ūdeni un Debesīm; vēl kāda piekļāvusi augumu ozola stiprajam stāvam; cita nedaudz nostāk punkto savu sargeņģeli. Visa sēta ir Radītājām piebirusi… Klātesošo vasaras stāsts tiek iepunktots un sapunktots, un izpunktots viskrāšņākajā PunktiņMANDALĀ!

Viegli, vieglītiņām sāk skanēt zvanga — mūsu stiprais pavadonis harmonizē kopējo lauku starp sievišķo un vīrišķo, starp dabas skaņu un mūzikas skaņām, starp būšanu un esību, starp Tagadnes sajūtu mirkli… Šķiet, tā varētu turpināt un turpināties bezgalīgi ilgi… tik pulkstenis sit savu laiku.

Tad visas krāšņās būtnes un mandaliņas satek vienuviet. Kāda dalās savā gaismas mirklī, bet cita — savā spēkā. Vēl kāda aizņemas no citas prieku un iedvesmu… Un kas zina — varbūt tieši šajā dienā aizsāksies kāds jauns stāsts, kāda iedvesmojoša pieredze, un mēs atkal kļūsim bagātākas, mums būs, ko dot, un būs, ko mīlēt. Būs saulesgaisma katrai sava un radīšanas brīnums prieka pilns!

Lēnām, nesteidzīgi katra plūst uz savām mājām… vien paliek pagalms, viegli pulsējošs, un ozols maigi noglāsta man plecu, kā pateikdamies par šo skaisto radīšanas svētku dienu.

Un kāda as’ra birst pār manu vaigu, jo viss, kas izsapņots un radīts, — viss piepildīts un piedzīvots!

No sirds pateicamies katrai skaistajai būtnei, kura uzticējās mums un kura uzdāvināja sev šo Citādo dienu! Mēs kopradījām kādu nebijuši skaistu Notikumu!

Un saule bija mūsu māsa… Tad nāca nākamā diena — un atkal lija. Dievs caur lietus lāsēm noskūpstīja zemi, kur vakar tapa jaunas Esības.

Saietiem Labo Sajūtu Mājvietā BŪT!

Reiz satiksimies arī mēs…🙂❤

STĀSTS PAR PASAULĒ LABĀKO TĒTI

25.07.2019.

Viens gads. Viens laika rats. Četri gada riti un visi ģimenes svētki…bez Viņa…mana labākā tēta pasaulē šeit uz Zemes šīs…

Man ir stāsti par visu un visiem un, nu man būs stāsts arī par tēti, par pasaulē labāko tēti.

Tieši gadu atpakaļ, ļoti karstā vasaras dienā, manas mammas dzimšanas dienā, mans tētis devās Mājup…

Man bija vajadzīgs tieši šis gads, lai stāsts taptu uzrakstīts. Vēl kādu laiku atpakaļ, kad rokas tik ļoti vēlējās rakstīt un rakstīt, tomēr  bija par agru, jo viss tikko bija beidzies un viss tikko bija sācies…Viss beidzies kopā ar Viņu uz šīs Zemes un viss sācies bez Viņa šai pusē…Viss pārāk trausls un sāpīgi pulsējošs…

Esmu bezgala laimīga un pateicīga Debesīm, ka man tika dāvāta šī lieliskā iespēja būt kopā ar savu tēti tieši tik ilgi, cik bijām mēs kopā. Šis bija mūsu skaistākais Ceļojums, man kā tēta meitiņai un viņam, kā manam labākajam tētim pasaulē.

Mēs bijām ļoti līdzīgi – viņam bija blondas matu cirtas un man, gaiši, gaiši matiņi bērnībā, bet tās čirkas, kuras veidojās matiem samirkstot, vēl joprojām ir tieši tādas, kādas bija manam tētim jaunībā. Iespējams, ka tieši tāpēc, ka biju jaunākā meitiņa ģimenē, es kļuvu par tēta mīlulīti, par tēta meitiņu. Un es zinu, ka Viņš abas meitas mīlēja vienlīdz stipri.

Es daudz esmu domājusi par to, no kurienes mans tētis zināja par to, kādam ir jābūt lieliskam tētim, jo viņam nebija parauga no kā gūt šo pieredzi?! Viņš pats savu tēti maz atcerējās, viņam bija tikai 3 gadiņi, kad viņa tēti aizsūtīja uz Sibīriju, no kurienes viņš nepārnāca. Tās bija Viņa lielākās gaidas un skumjas. Bet savu tēta lomu Viņš piedzīvoja un izdzīvoja ļoti piepildīti.

Viņš bija bagāts, viņam bijām mēs trīs brīnišķīgas meitenes – mana mamma, mana vecākā māsa un es, jaunākā meitiņa. Man jau gribās teikt, ka man ar Viņu bija ciešāks kontakts un tomēr nē, Viņam bija ar katru ģimenes meiteni sava mīlestības valoda. Mammai viņš dāvāja ziedus, tieši tā, kā Viņš to prata, mums Viņš dāvināja kurpes, kleitas, matusprādzes, tieši tā, kā Viņš to prata.

Viņš pēc dabas bija kautrīgs, bet Viņš prata būt mūsu stiprais plecs un atbalsts ikreiz, kad tas bija visvairāk vajadzīgs.

Savā bērnībā es lielu daļu laika pavadīju ar savu tēti smagajā mašīnā, braucot īsākos un garākos pārbraucienos pa Latviju un tālu, tālu aiz Latvijas robežām, jo viņš strādāja autokombinātā uz tehniskās palīdzības. Tie bija vispriecīgākie mirkļi, kad pēkšņi, dienas vidū mājās iebrauc tētis un saka: “Taisies! Brauksim reisā!” Un man bija pilnīgi vienalga uz kurieni doties kopā ar Viņu, vai tā bija Kuldīga, vai Daugavpils vai pat Maskavas pievārte, jo es zināju, ka mani sagaida atkal neparasti piedzīvojumi. Man jau šķiet, ka tajos garajos braucienos es vairāk gulēju, nekā biju aktīvs sarunu biedrs, bet tā kopāesība mums abiem bija ļoti vajadzīga un tas bija tikai mums abiem saprotams un izdzīvojams. Tie bija gari ceļa gabali, kuros šad un tad tētis pat iedeva pastūrēt….toreiz mums bija ļoti tāls reiss, jābrauc pēc salūzuša auto uz Podoļsku, tā ir pilsēta netālu no Maskavas. Maskavā tajā laikā gatavojās lielajai 22 vasaras olimpiādei un par simbolu tika iecelts slavenais Lācītis. Tas bija tālais 1980.gads, man tikai 8 gadi. Šķiet, biju piesnaudusies, kad tētis mani modināja, lai ceļoties, kad atvēru acis, ieraudzīju lielo, olimpisko lācīti. Vai spējat iedomāties, kā jūtas bērns, kurš to ir redzējis tikai pa televizoru un te pēkšņi, tas ir tepat, rokas stiepienā?! Tā tak bija tāda laime, kuru, protams, bija sarūpējis tētis, vismaz toreiz tam es ticēju. Neticami un reizē iespējami. Un tieši tajā braucienā, mans tētis atļāva man stūrēt. Nē, tas nebija tā, ka es sēžu viņam klēpī, kā maza meitene un stūrēju, es viena pati sēdēju autovadītāja vietā, pie stūres automašīnai MAZ un stūrēju, es vadīju automašīnu, kura vēl piedevām vilka vēl vienu auto….tētis tikai nolaida zemāk saulessargu, lai nepamanot pārējie satiksmes dalībnieki, ka šajā automašīnā ir tāds mazāka auguma šoferītis gadījies…Līdz pedāļiem manas mazās kājiņas vēl neaizsniedzās, atceros, ka tētis bija kaut kā iekārtojies, lai viņš pats to varētu darīt. Kas tas bija par piedzīvojumu?! Kas tas bija par pārdzīvojumu man?! Un mans tētis bija lepns par sevi un mani, par sevi, ka uzdrošinājies šādu rīcību, par mani, ka es nenobijos un to izdarīju! Un šādi kopā piedzīvoti notikumi mums bija ļoti, ļoti daudz. Un tieši Viņš bija tas, kurš iemācīja man iemīlēt autovadīšanu.

Tad nāca skolas gadi, kuros mans tētis vienmēr bija aktīvs sporta pasākumos un atpūtas braucienos. Jā, es lepojos, ka mani vecāki vienmēr bija gatavi piedalīties ziemas ģimeņu slēpošanas sacensībās un, ka viņi labprāt devās līdzi klases ekskursijās un vienmēr bija aktīvi arī skolas remontdarbos. Tie bija daudz un dažādi pasākumi manos skolas gados un nekad, nekad tētis nepateica nē, Viņš vienmēr domāja un izdomāja, kā risināt lietas, notikumus, jo Viņš zināja, ka mums, mazajiem bērniem, tas ir svarīgi. Un es ticu, ka arī Viņam tas bija svarīgi.

Toreiz, tajos laikos, kad veikalos nebija nekā, nu, gandrīz nekā, mums bija viss. Mums ziemā bija slidas un vasarā velosipēds, mums bija sava telts un ģimenes ekskursijas…Toreiz man likās, ka visiem bērniem tā ir, tikai tagad, kad esmu jau pati liela meitene, saprotu, ka tas viss nebija nemaz tik vienkārši, varu tikai nojaust, cik filigrānam un labsirdīgam bija jābūt manam tētim, lai to visu sarūpētu savām meitenēm. Un Viņš to darīja no sirds!

Manam tētim bija ļooooti laba humora izjūta. Viņš līdz pēdējam mirklim bija optimists…kāds zintnieks viņam bija teicis, ka dzīvošot līdz 95 gadiem…toreiz viņš iesmēja, ko tad tik ilgi darīšot, bet ziniet, tajā vasarā, kad Viņa dzīvība dzisa, Viņš ļoti tam ticēja, Viņš cerēja, ka vēl ne, ka vēl mazliet, ka vēl līdz 95…Ar savu humora dzirksti Viņš spēja aizdedzināt citus, Viņš bija kompānijas dvēsele. Reizēm, kad jokiem nepavisam nebija vietas, Viņš pajokojot varēja saniknot citus, bet tas vienmēr turpinājās ar smiekliem un jokiem, jo Viņam patika smiet…Un man arī, man no mazām dienām smaids ir mans ceļabiedrs! Vien pēdējos gados, arvien biežāk viņam acu kaktiņos iezagās kāda asara…Asara par nesatikto tēti, asara par aizgājušajiem cīņu biedriem, asara par Onkuli, kurš bija tēva vietā…Tik cilvēciski trausla as’ra mana stiprā tēta acīs!

Mēs bijām ļoti līdzīgi un kaut kur tomēr nē. Zirgi, zirgi bija viņa mīlestība. Man, man zirgi patīk, bet iemīlējusi vēl viņus neesmu. Es vienmēr atcerēšos ar nepatiku, kā Viņš, mans mīļais tētis, katru vasaru veda mūs uz savu bērnības zemi un tik ļoti gribēja, lai mēs sēžam zirgam mugurā un priecājamies par to, bet es tos mirkļus atceros ar ļoti lielu nepatiku, jo man bija milzīgas bailes no šiem lielajiem dzīvniekiem. Un nekas mani nespēja iedrošināt kāpt zirgam mugurā, ne Onkuļa drošā roka, ne mana tēta klātbūtne, jo toreiz man bija ļoti, ļoti bail. Bet  kad skanēs dziesma par Kumeliņu, tad vienmēr es paraudzīšos Debesīs un varbūt kādu asaru notraukšu, jo tā bija mana tēta mīļākā dziesma, dziesma par tēva mājām, par kumeliņu, par sirmo māmuliņu durvīs, kura gaida, jo tā vienmēr mūs sagaidīja tante un onkulis tēta dzimtajās mājās “Imanti”, Bebrenes pusē, par ilgām…

Un ikreiz, kad būs Ziemassvētku vakars, es pasmaidīšu, jo atcerēšos to mirkli, kad tētis skaitīja savu pantiņu – par tiem tupenīšiem, rācenīšiem, par vēderiņu kasīšanu…un katru gadu no jauna, viens un tas pats un tomēr katru gadu citādāk, jo vienmēr, vienmēr ar smaidu uz lūpām…

Mans tētis dziedāja. Viņš dziedāja daudzām latviešu galda dziesmām pirmo pantiņu, pārējos vārdus viņš nekad nezināja, bet viņš ļoti sirsnīgi uzsāka dziesmas un Viņš prata tālāk nodot to dziedāšanu tam, kuram labāk tas padodas…Bet vairāk par dziedāšanu viņam patika dejot. Jā, jā, viņš prata tikai to seno valceri – viens uz priekšu un divi atpakaļ, bet arī to viņš darīja tik entuziastiski, tik enerģiski, ka nebija ballītes, kurās viņš nebūtu dejojis. Pēdējos gadu desmitos, katros godos, kuros bijām kopā, Viņam goda lieta bija dejot ar meitām. Mana mīlestība uz deju ir piedzimusi caur Viņu, caur manu lielisko tēti. Man ļoti, ļoti patīk dejot.

Es neatceros, kad mans tētis būtu dusmojies. Gan jau, ka es kā bērns viņam sagādāju arī kādas raizes, bet tikai vienu reizi atminos, kad viņš mazliet dusmīgi pārmeta, kāpēc nepiezvanot…jo tas jau bija tad, kad Viņš, iespējams, sajuta, ka Viņa laiks ar mums kopā sāk sarukt un Viņam tik ļoti gribējās dzirdēt tos vārdus, ka mums viss ir labi…

Jo mums bija tāds labais ieradums – sazvanīties, kad ir priecīgi, sazvanīties, kad ir kaut kas jauns ieraudzīts vai piedzīvots…un, ja vien jūs zinātu, cik sasodīti bieži šajā gadā es esmu ņēmusi telefonu rokās, lai piezvanītu savam tētim, lai pastāstītu, kā man iet, kā jūtos es, ko esmu jaunu piedzīvojusi, kur esmu bijusi…

Un tad es zvanu uz Debesu kanceleju un runāju, runāju balsī tā, lai mans tētis sadzird…Es lūkojos mākoņu grēdās un sarunājos ar Viņu, par to, kā mums šeit uz Zemes klājas un jautāju, kā klājas Viņam Tur…un kā atbildi es vienmēr saņemu smaidu, es vienmēr pasmaidu, jo zinu, ka Viņam Tur klājas labi. Un, ka Viņš Tur esot vienmēr gādā, lai arī mums te būtu labi.

Pasaulē labākais tētis man iemācīja iemīlēt laukus…ar bērzu birzīm un ozoliem, ar ķiršiem un āboliem, ar zvaigznēm piebērtām debesīm un rīta rasā austošo rītu…Un tagad es dzīvi laukos mīlu vairāk kā pilsētas dzīvi…Un Viņam par to ir prieks!

Pasaulē labākais tētis man iemācīja cilvēkmīlestību, mīlestību pret savu Zemi, pret savu dzimteni.

Pasaulē labākais tētis bija mans lielākais atbalsts tajos brīžos, kad man līdzās nebija sava stiprā pleca. Viņš tik klusi un nemanāmi veica tos ikdienišķos vīrieša pienākumus, ka tikai tagad es saprotu, lūk, tieši tā izpaužas vīrieša gādība un rūpes par savām meitenēm.

Un mans radošais gars taču arī nāk no mana tēta. Jau lieli cilvēki būdami, mēs esam meistarojuši zaķus un kaķus, lai izdaiļotu savu lauku sētu. Mēs zāģējām un skrūvējām un smējām…un tas bija mūsu radīšanas laiks.

Pasaulē labākais tētis…

Kad pasaulē labākais tētis ir sajutis, ka Viņa meitiņas ir jau lielas izaugušas, tad Viņš dodas Mājup un top par sargeņģeli, kurš ir līdzās ik mirkli…un tad sirsniņā ir tik mierīgi un labi, ka zini, ka kāds Tevi ļoti, ļoti sargā!

Un es zinu, ka mūsu mīlestība nekad nebeigsies, jo mīlestībai nav sākuma un nav arī beigu, tā ir bezgalīga. Es viņu joprojām ļoti, ļoti mīlu un es zinu, ka kaut kur Visumā es joprojām Viņam esmu mīļā tēta meitiņa…

Esmu laimīga par savu izvēli, ka izvēlējos pasaulē labāko tēti!

Patiesi un no sirds esmu pateicīga savam Pasaulē Labākajam Tētim par to, ka Viņš bija tieši tāds, kāds Viņš bija un, ka mēs radījām tik krāšņu mūsu kopābūšanas ceļojumu!!!

Tēti, lai Tev Tur labi un silti…